Šodien faktiski veicam brīvprātīgu pašiznīcināšanos. Saruna ar demogrāfu Ilmāru Mežu

Aizvien aktuāls temats Latvijā ir sliktie demogrāfijas rādītāji. Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju šajā jomā?

Mēs jau teju 30 gadu pēc kārtas nenodrošinām pat minimālo tautas ataudzi, precīzāk sakot, jau 30 gadu mums ir liela negatīva starpība starp piedzimušo un mirušo cilvēku skaitu. Ja tas tā būtu tikai kādus 5–10 gadus, kā tas ir citās valstīs, to varētu kaut kādā veidā kompensēt, bet mūsu gadījumā ir jāpieņem pašsaprotami secinājumi – cik ilglaicīgi mēs kā valsts un sabiedrība plānojam pastāvēt. Jo pašreiz cilvēku skaita samazināšanās ātrums ir tāds, ka katrā nākamajā gadsimtā mūsu skaits samazinās uz pusi. Dažādu respektablu organizāciju prognozes par iedzīvotāju skaitu, kāds mums gaidāms pēc divām trim paaudzēm, visas ir ļoti līdzīgi drūmas.

Tāpēc ir kardināli svarīgi, lai sabiedrība un valsts šai problēmai pievērstu daudzkārt lielāku nozīmi, jo šodien mēs faktiski veicam brīvprātīgu pašiznīcināšanos, tikai diemžēl daudzi no mums to neapzinās un mierina sevi ar domu – gan jau kaut kā...

Sanāk, ka valstī valda uzskats, ka šī krīze atrisināsies pati no sevis...

Tā diemžēl daļa politiķu sevi un arī sabiedrību maldina. Šeit būtībā saduras divi uzskatu virzieni. Pirmais – Latvija ir ekonomiska vienība, un, izejot no šī uzskata, nav svarīgi, kas būs tie cilvēki, kuri šeit dzīvos pēc viena vai diviem gadsimtiem, – vienmēr šeit būs kādi cilvēki, no kuriem varbūt kāds arī runās latviski, un šeit varēs runāt par ekonomiskās labklājības augšupeju. Otrs uzskats ir – ka Latvijas jēga ir pastāvēt tādēļ, lai nodrošinātu nākotnē latviešu nācijas, valodas un kultūras saglabāšanos. Šis uzskats runā pretī pirmajam, un līdz ar to tie nav savienojami.

Kādi ir tie soļi, lai situāciju strauji mainītu?

Ideālajā gadījumā būtu jādara tas, ko dara Igaunijas valdība, bet sliktākajā gadījumā mēs varētu vismaz turpināt darīt to darbu, kas tika sākts 2013. gadā ar "demogrāfijas ultimātiem" un kas būtībā turpinājās arī katrā nākamajā gadā pēc 2013. gada līdz pat 2018. gadam, – katra gada budžetā šajā periodā ticis piešķirts vairāku desmitu miljonu eiro papildinājums uzlabojumiem ģimenes valsts politikā – valsts atbalsts visdažādākajos veidos ģimenēm – vai nu tiešie naudas pabalsti, vai nodokļu atlaides vai dažādi pakalpojumi. Jaunajai valdībai man ir liels pārmetums, jo izskatās, ka netiek pat gatavots nekāds nopietns ģimenes politikas uzlabojums, rezultātā situācija kļūs tikai sliktāka.

Pieminējāt Igauniju kā labo piemēru – ko mums vajadzētu no tās mācīties?

Būtībā tas ir ne tikai Igaunijā – lielākajā daļā Eiropas valstu, it īpaši atbildīgās valstīs, kas domā par savu nākotni arī pēc viena gadsimta, nevis tikai līdz nākamajām vēlēšanām vai budžetam (ar ko bieži vien aprobežojas mūsu politiķu domu gājiens un skatījums). Tas ir pavisam vienkārši – visdažādākajos veidos jāatbalsta savas jaunās ģimenes ar valsts budžeta finansējumu lielākā apmērā. Vidēji Eiropā šis atbalsts ir 2,5% no IKP, mums tas ir varbūt ap 1,5%. Ir valstis, kas spēj šim mērķim novirzīt ne tikai 2,5%, bet pat 3% un 4%, protams, tas ir stāsts par izciliem sasniegumiem ģimenes valsts politikā. Latvijas gadījumā būtu labi, ja mums šis atbalsts būtu vismaz Eiropas vidējā līmenī, tas nozīmētu, ka nabadzība tajās ģimenēs, kuras vēlas vairākus bērnus, pieaugtu salīdzinoši maz.

Latvijā diemžēl – es ceru, ka neapzināti, – situācija ir tāda, ka valsts soda ar nabadzības risku daudzas ģimenes, kuras vēlas vairākus bērnus. Un tā ir netaisnība, kura mums jānovērš.

No jūsu paustā izriet, ka arī nākamā gada budžeta projektā pašreiz neredzat nekādus risinājumus, instrumentus, kas paredzētu uzlabojumus šajā jomā...

Es pat teikšu vēl vairāk – netiek pat nopietni izskatītas šādas iespējas. Protams, Demogrāfijas lietu centrs ir sagatavojis priekšlikumus, bet, redzot Finanšu ministrijas un tieši finanšu ministra (Jāņa Reira – red.) attieksmi, esmu spiests runāt par politisko greizsirdību, kas viņā ņem virsroku pār Latvijas nacionālajām interesēm.