Šī ir vēstule manas mīļās Latvijas labākai nākotnei.
Šī ir vienkārša vēstule Jānim Šipkēvicam - vienam Latvijas cilvēkam no otra cilvēka,
atklāta visiem Latvijas cilvēkiem - tās pilsoņiem.
Paldies, Jāni, par koncertuzveduma Mīlestības vārdā 18+ īpašo ideju pirmo koncertu otrajā simtgadē veltīt nākotnei!
Ar krāsainu, tautā populāru dziesmu tiltu no pagātnes uz nākotni, savienojot pēc iespējas visas paaudzes, apvienojoties mīlestībā uz savu dzimteni Latviju un tās cilvēkiem, un apliecinot vēsti nākotnei, ka spēsim būt vienoti un vienlaikus toleranti katrs savā muzikālā un patstāvīgu domu daudzveidībā - ir sasniegts skaists koncerta piepildījums!
Mana draudzene savu sajūtu koncerta izskaņā aprakstīja kā līdzīgu Atmodas laika sajūtām Mežaparkā ar Daiņa Īvāna iedvesmas klātbūtni: "Par jaunu brīvības asnu sākumu!"
Jā, vismaz viena trešā daļa no koncerta dalībniekiem ir dzimuši jau atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā un patiešām gan simboliski, gan burtiski "ienes" jaunu brīvības izpratni – iekšēju garīgu brīvību, ar sirds un vairāku citu skolu izglītību, ar atbildību par savu personību, ar mīlestību uz savu zemi, ar vēlmi te dzīvot un strādāt, dibināt ģimenes, nodrošināt tās ar iztiku un labu izglītību. Un, kaut arī ir liela taisnība teicienam, ka jaunākas paaudzes vienmēr sastop vispirms tās noliegšanu iepriekšējās paaudzēs, šajā koncertā visos dalībniekos nepārprotami bija sajūtama skaista vienotība, paaudžu apvienošanās prieks un savstarpēja pleca sajūta ikkatrā dziesmas interpretācijā, apliecinot mīlestības nepārtrauktību un burvību ikvienas dziesmas konteksta un izpildījuma niansē.
Gados vecākie varēja justies atkal kā jaunībā, kā "vēlreiz iekāpuši tajā upē", vien apliecinot patiesību, ka mīlestībai nepastāv laika robežas. Gados jaunākie varēja "iekāpt" iepriekšējo paaudžu jaunībā ar savu šodienas patiesās jaunības enerģiju un degsmi, savukārt bērnu izpildītajās dziesmās un nobeiguma uzrunā burtiski "spoguļojās" nākotne! Nolasītās mīlestības vēstules deva dziesmu plūdumam atelpu, dziļus un sirsnīgus pārdomu brīžus, jā, laiks pat mazliet apstājās... poētisks, filozofisks, vienlaicīgi dzīvespriecīgs, dabiska mīļuma caurstrāvots, patiess prieks par mirkli "šeit un tagad" - nākamajā dienā pēc tik daudziem skaistiem Latvijas vēsturi un tautu godinošiem Latvijas simtgades svētku koncertiem!
Kāds cits mans draugs pēc koncerta teica: "Re, ja šāda aug mūsu jaunā paaudze, mana sirds ir mierīga, ar Latviju viss būs kārtībā!"
Un mēs zinām, ka viņam ir taisnība! Paldies, Jāni, par Tavu spēcīgo garīgo enerģiju un drosmi, kuras vadīts uzņēmies šo skaisto misiju, ļaujot tautā iemīļotajiem māksliniekiem satikties ar jaunajiem, čaklajiem mūziķiem, kuriem vēl nav tik stipras balsis "tautā", bet, kuri kopā ar daudzu citu mūzikas žanru un citu mākslas veidu jaunajiem cilvēkiem jau sākuši veidot savu drošu vietu Latvijas kultūras kopainā!
Un, mēs visi kopā piedosim savai mīļajai Latvijai, ka mūsu atjaunotās neatkarības sākuma gados pašos pamatos izkropļotā pensiju, algu un citu atlīdzību sistēma pēcpadomju Latvijas cilvēkiem neļāva attīstīties tādas brīvības izpratnē, kur pieļaujama uzskatu un atalgojumu daudzveidība.
Piedosim savai mīļai Latvijai, ka mūsu atjaunotās neatkarības sākuma gados piedzīvojām "īstu" mantkārību, izmērāmu neskaitāmos lembergos un šķēlēs, atalgojumu daudzveidību piedzīvojot dramatiskās apokaliptiskās izpausmēs, tautai piešķirot vien bezspēcības apliecības ar vaimanu zīmogu.
Piedosim savai mīļajai Latvijai, ka vēl aizvien dažkārt esam gatavi mīlēt vien "sevi un savu tuvāko", un pēc šīs mērauklas arī reizēm redzam visu pasauli kā greizā spogulī, nepamanot skaudības nomocītus, tīšus naida kurinātājus savā vidū, un, turpinot kopt vaimanoloģiju, pazaudējam savas domas patstāvību un skaidrību.
Piedosim, jo zinām, ka mūsu mīļajā Latvijā dzīvo, aug un katru dienu mīlestībā piedzimst cilvēki, kas rūpīgi un atbildīgi kopj savu personīgo brīvību un savus mīlestības avotus - gan pacietīgi meklējot un izkopjot savu sirds piepildījumu tā izpausmēs ģimenē un arodā, gan nesavtīgi palīdzot citiem, kas varbūt nemaz nav "paši tuvākie".
Jo zinām, ka mūsu mīļajā Latvijā dzīvo, aug un katru dienu mīlestībā attīstās sirdsgudri, dziļi domājoši un jūtoši, talantīgi un patiesi cilvēki pilsētās un laukos, kuri saprot, ka īstas labklājības laiki mūsu zemei kādreiz taču atnāks, ja katrs turpināsim aust sava "atbildības lauka" deķa gabaliņu ar vislielāko rūpību un domas skaidrību, cerībā, ka nebūs arvien šis deķis jāvelk katram uz savu pusi, kamēr otrā deķa pusē nepietiek citam, ar ko apsegties. Mēs vienoti novēlam Latvijai tādus labklājības laikus piedzīvot savā otrajā simtgadē! Bet varbūt nekad tādi laiki arī nepienāks? Atbilde, protams, vien mūsu pašu rokās un sirdīs...
vaicājums
garāmejot