Kā vērtējat valdības īstenoto politiku Covid-19 epidēmijas un ekonomikas krīzes pārvarēšanai, tostarp arī otrdien apstiprinātos jaunos lēmumus?
Labā ziņa ir tā, ka šie dažādie rīki un instrumenti beidzot tiks ieviesti, jo dažādie aizliegumi, tostarp aizliegumi strādāt atsevišķās jomās un vienlaikus atbalsta instrumenti dīkstāvē esošajiem, ir ar dažu nedēļu nobīdi, kas nav pozitīvi. Bet, ja runājam par pašiem instrumentiem, mums redzējums par to tomēr bija nedaudz savādāks. Mēs jau pirmajā krīzes fāzē uzsvērām, ka atbalsta mehānisms dīkstāvē esošajiem uzņēmumiem un darba ņēmējiem nav kvalitatīvs. Būtībā mūsu uzstādījums bija – ierobežojumu un atbalsta sistēmu veidot pēc savstarpējā ieguvuma principa. Piemēram, visu šo gadu viesnīcas būtībā ir relatīvi tukšas, bet otrā pusē ir pozitīvie Covid-19 testi. Mēs visu laiku esam rosinājuši nelaist cilvēkus ar apstiprinātu vīrusa infekciju mājās, bet valstij organizēt iepirkumu pakalpojuma iepirkšanai no viesnīcām, lai Covid-19 pozitīvie cilvēki varētu karantīnas laikā dzīvot viesnīcā. Rezultāts – būtiski mazinās vīrusa izplatība, bet viesnīcām ir ienākumi. Diemžēl valdība līdz tam nespēja aizdomāties. Līdzīgi ir ar ēdiena piegādi – inficētais cilvēks uzturas viesnīcā, un skaidrs, ka viņam ir jāēd. Atkal – valsts iepirkums pakalpojuma nodrošināšanai. Tāpat esam uzsvēruši, ka motivācijas sistēmai jābūt tādai, lai visi cenšas kaut ko darīt. Šobrīd virknē nozaru vērojams kritums, daļa nozaru vispār šobrīd nevar darboties, piemēram, lielo pasākumu organizēšana, un, mūsuprāt, šie uzņēmumi (kuru nemaz nav tik daudz) būtu kaut kādā veidā jāiesaldē, lai tos neizvazātu maksātnespējas administratori.
Runājot par apgrozījuma kritumu biznesā, jāatceras, ka dažādiem uzņēmumiem ir dažādi biznesa cikli. Savukārt salīdzināt apgrozījuma rādītājus šodien un pirms dažiem iepriekšējiem mēnešiem nav korekti, pareizi būtu salīdzināt gadu pret gadu. Taču ir vēl kāda nianse – ir vairāki vienas nozares uzņēmumi – vienam apgrozījums ir krities, otram nē, un tas, ko redzam – uzņēmumi ir paši sagrupējušies, atraduši veidu, kā apgrozījumu saglabāt, bet citam nav tik labi sekmējies, un to mēs tagad stutējam. Un beigu beigās – uzņēmēji ir gana apķērīgi cilvēki un ir visādi veidi, kā faktiski legāli apgrozījuma apjomu var koriģēt vajadzīgajā virzienā. Arī šajā kontekstā rosinājām, ka atbalsta risinājumiem jābūt horizontāliem, proti, visiem piešķirt atbalstu – gan tiem, kuri ir cīnījušies, gan tiem, kuri paslinkojuši. Manuprāt, pašreizējais atbalsta mehānisms tomēr nav taisnīgs.
Un vēl – daļai uzņēmēju piešķirtais atbalsts ir savā veidā uzdāvināta nauda. No vienas puses es, protams, esmu uzņēmēju pusē, taču mums ir jāatceras, ka būtībā tā ir aizņemta sabiedrības nauda un kaut kad tā būs arī jāatdod. Tāpēc labāk būtu bijis, ka šī atbalsta nauda biznesam būtu piešķirta kā aizdevums – droši vien uz ilgu termiņu un ar zemiem procentiem. Taču mēs iegūtu divus efektus – varbūt virkne uzņēmumu to naudu neņemtu vispār vai ņemtu mazākā apjomā, bet, otrkārt, liela šīs naudas daļa vēlākā laikā atgrieztos atpakaļ ekonomikā vai valsts kasē. Savukārt trešais princips ir vienkāršība un caurspīdīgums – visiem procesiem ir jābūt skaidri saprotamiem un vienkāršiem, redzēsim, kāds šis process būs tagad, sevišķi atceroties, ka pirmajā posmā daudzi sūdzējās par sarežģītu birokrātiju un grūtībām. Un, protams, ir svarīgi nodrošināt, ka sabiedrība precīzi zina, kuri uzņēmumi un kādu atbalstu ir saņēmuši.
Valdība arī būtiski ierobežo tirdzniecības iespējas – darba dienās viss darbojas ierastajā režīmā, bet brīvdienās tikai pārtikas veikali, aptiekas. Turklāt papildus pielemts, ka brīvdienās arī lielajos veikalos drīkstēs tirgot tikai pārtiku un faktiski teju neko citu. Proti, ne sadzīves ķīmiju, ne tabaku vai alkoholu brīvdienās nevarēs iegādāties. Cilvēki sociālajos tīklos par šo jau ironizē. Kā jums šķiet – cik nopietni un loģiski ir ierobežot atļauto pirkumu klāstu un vai beigās nepiedzīvosim pretēju efektu – cilvēki atradīs veidus, kā apiet šos liegumus?
LTRK padomes ietvaros otrdien tieši spriedām par pareizākajiem risinājumiem šajā situācijā – vai būtu jāļauj visam darboties ierastajā režīmā, vai pilnībā visu slēgt – un vairākums LTRK padomes locekļu tomēr uzskata, ka būtu jāļauj turpināt darbu, protams, ievērojot visus piesardzības pasākumus – masku lietošana, distances ievērošana un citi. Bet tur ir jābūt mazliet citai loģikai. Ja zinām, ka vīruss izplatās cilvēku tieša kontakta ceļā, mums ir sabiedrība jāretina. Piemēram, mums būtu nevis jāierobežo veikalu darba laiks, bet gan varbūt pat jāpagarina to kopējais darba laiks, tādējādi novēršot cilvēku drūzmēšanos veikalos, izkliedējot plūsmu garākā laika periodā. Attiecībā uz iegādājamo preču sortimenta ierobežošanu brīvdienās varu paust savu subjektīvo viedokli – ja jau reiz cilvēks ir iegājis tajā veikalā, viņam ir kaut kāds nepieciešamais pirkums, kāda gan ir atšķirība, vai viņš noskenē tikai maizi, vai papildus vēl arī sadzīves ķīmijas iepakojumu, kas faktiski ir tikai dažas sekundes ilgāk. Bet otrs aspekts šeit ir veikala apgrozījuma apjoms. Protams, saprotu valdības cēlo mērķi – mazināt cilvēku uzturēšanās ilgumu veikalos, taču šobrīd aizvien redzam, ka valdības lēmumi joprojām ir haotiski un nepietiekami balstīti uz reāliem aprēķiniem un datiem. Un tam visam klāt pieliekot sabiedrības zemo uzticēšanās līmeni valdībai, sabiedrības attieksme pret tās lēmumiem nav pārāk atbalstoša. Ja lēmumi būtu daudz izsvērtāki un nebūtu haotiski, tad arī sabiedrība daudz labprātāk to visu atbalstītu. Spilgtākais piemērs ir lēmums par manikīra pakalpojumu aizliegumu, bet frizieriem liegumu neuzliekot, – tas tikai apliecina, ka lēmums tika pieņemts, balstoties emocijās, nevis aprēķinos un situācijas analīzē.
No otras puses jāsaka, protams, viegli jau no malas ir kritizēt – es apzinos, ka šādā situācijā nav viegli pieņemt daudzus un dažādus lēmumus, taču uzņēmēji jau no paša krīzes sākuma ir aicinājuši valdību šajā krīzes laikā dalīties ar varu, risinājumu meklēšanā un lēmumu sagatavošanā cieši iesaistīt nevalstisko sektoru, tostarp LTRK. Diemžēl valdība šajos aicinājumos neieklausījās un tāpēc tagad redzam, ka tās lēmumi izgaismo nekompetenci, ir arī kādas atsevišķas lobēšanas lietas pamanāmas, un tad nereti pieņemtie lēmumi ir savstarpēji pretrunīgi, par ko savukārt sabiedrība asi kritizē valdību. Un iemesls tam ir nevēlēšanās lemšanas procesā iesaistīt visu jomu ekspertus. Jāsaprot – šī krīze nav tikai infekcija, nepietiek, ka procesā ir iesaistīti tikai infektologi un politiķi. Lēmumu pieņemšanā jāpiedalās plašākam ekspertu lokam – biznesa pārstāvjiem, sabiedrības uzvedības ekspertiem un citiem speciālistiem. Tad lēmumi būtu izsvērtāki, un tos varētu daudz vieglāk izskaidrot sabiedrībai.
Kas ir lielākā valdības kļūda, kura noteikti būtu jālabo?
To mēs jau esam teikuši daudzkārt – nodokļu reforma, ko plāno īstenot pilnīgi nelaikā. To saka ekonomisti, uzņēmēji, pat Satversmes tiesas priekšsēdētāja. Ja tu tagad mazajam biznesam palielini nodokli, bet vienlaikus paziņo, ka viņš nedrīkst neko darīt... Bet ar cilvēkiem ir tā – viņiem gribas ēst, jāmaksā komunālie un citi maksājumi – ko viņiem atliek darīt? Viņi pāriet ēnu sektorā, un līdz ar to pakalpojumu sniegšana vai preču pārdošana notiek nevis legālās vietās, kur tiek ievēroti visi ierobežojumi un prasības, bet gan tur, kur tas slepeni ir iespējams, un tādējādi tā paša vīrusa izplatība ir lielāka. Bet es tos cilvēkus saprotu – viņiem ir ģimenes, jāpabaro bērni un jāapmaksā rēķini. Un te arī ir jautājums par kvalitātes trūkumu valdības un Saeimas lēmumu pieņemšanā, kā arī aroganci un sabiedrības viedokļa neuzklausīšanu.
Domājams, nevienam vairs nav šaubu par diezgan nestabilo situāciju valdības koalīcijā. Arī premjera vēršanās pie sabiedrības raisīja pārdomas par to, kam un kādu ziņu premjers ar to vēlējās paust. Kāda ir uzņēmēju sajūta – vai valdība patlaban ir pietiekami stabila, lai uz krīzes fona mēs vēl beigās nepiedzīvotu politisko krīzi?
Grūti pateikt, kāda ir koalīcijas iekšējā temperatūra, bet indikācijas, kas nāk uz āru, ļauj nojaust, ka tur viegli neiet. Taču pilnīgi skaidrs, ka sabiedrībā kopumā šī temperatūra ceļas, un domāju, ka brīdī, kad nākamgad pieaugs nodokļu slogs un cilvēki to izjutīs personīgi, tostarp mijiedarbībā ar vīrusa izplatības ietekmi, var tikt sasniegts kritiskais punkts, kas attiecīgi palielinās arī iekšējo spiedienu valdībā. Man ir sajūta, ka spiediens tajā katliņā pieaug – varbūt nav sasniegta kritiskā robeža, bet nav arī tālu no tā. Mēģinot saprast premjera svētdienas uzrunu, man šķita, ka viņš bija gribējis paziņot kaut ko fundamentālu par gaidāmajām izmaiņām, bet no viņa ķermeņa valodas un signāliem, kas nāca nevis no viņa valodas, bet citādos veidos, radās sajūta, ka tas bija sauciens pēc palīdzības – ka valdība situāciju ne līdz galam kontrolē. Tāpēc mēs no savas puses redzam, ka ir jāizdara divas lietas – vismaz uz gadu jāaptur nodokļu reforma, kā arī jāpaziņo, ka krīzes laikā politiķi dalās ar varu un turpmāk lēmumu pieņemšanā iesaistīs ekspertus un nevalstisko sektoru. Manuprāt, šādi divi paziņojumi nomierinātu sabiedrību un lēmumi būtu daudz sagatavotāki, izsvērtāki. Turklāt tad jau mēs visi kopā uzņemtos atbildību par tiem.