Ģenerālprokurors: Izjūtam nepieredzētu politisko spiedienu

Patlaban plaši tiek kultivēts sauklis par bezkompromisu tiesiskumu – kā jūs uztverat asus, publiskus deputātu un arī tieslietu ministra pārmetumus jums no Saeimas tribīnes, būtībā paziņojot, ka šī lieta ir politisks pasūtījums, ka tā ir teju jūsu personīgā atriebība. Vai šādi paziņojumi liecina par tiesiskas valsts pazīmi?

Par politisko pasūtījumu – tieši tā, šīs frāzes ir skanējušas no Saeimas tribīnes, tās ir intervijās medijiem izteiktas, tikai neviens nav konkrēti nosaucis – kurš tad ir tas politiskais pasūtītājs. Kādā veidā tad tas ir noticis? Kāpēc man vai Ģenerālprokuratūrai būtu jāpilda kaut kādi pasūtījumi? Ir izteikts kaut kāds apvainojums, bet pamatojuma tam nav. Uzskatu, ka tā ir viena no politiskā spiediena sastāvdaļām. Pirmkārt, izteikti neargumentēti apvainojumi nozieguma izdarīšanā – ka es it kā ļaunprātīgi izmantoju dienesta stāvokli. Būtībā tas ir spiediens uz ģenerālprokuroru, arī uz prokuroru. Ja augstas amatpersonas var atļauties it kā atgādināt prokuroram, ka Krimināllikumā paredzēta atbildība procesa virzītājam, – tie ir tādi slēpti mājieni. Mēs visi to lieliski saprotam – pat daudz labāk par viņiem. Bet tas viss ietilpst šī spiediena mehānismā.

Viennozīmīgi uzskatu, ka šādi apgalvojumi vispār nedrīkst izskanēt no Saeimas tribīnes, ja tiem nav pamatojuma. Citādi tas pārvēršas par kaut kādām pļāpām. Lūdzu, nosauciet konkrētus faktus, rakstiet iesniegumus valsts drošības iestādēm – lieciet uz papīra faktus, lai tos pārbaudītu! Pašreiz tas viss notiek tādā tirgus tiesiskuma izpratnē – kurš skaļāk bļauj, tam ir taisnība. Tā nu gan nav tiesiskas, demokrātiskas valsts pazīme, kad taisnīgumu mēra pēc skaļuma, kā kurš kliedz, kurš vairāk gānās. Tā ir arī atbilde uz jūsu jautājumu par bezkompromisu tiesiskumu – ja bezkompromisu tiesiskums tiek mērīts skaļumā, ķengu apjomā, mēs esam "ļoti tiesiska valsts" Eiropas Savienības kontekstā.

Iepriekšējā reizē aptuveni pirms gada, kad intervēju jūs, uz līdzīgu jautājumu – vai prokuratūra ir izjutusi savā darbā kādu spiedienu –, viennozīmīgi paudāt, ka ne. Šķiet, šodien jūs pirmo reizi tik tieši atzīstat, ka, esot šajā amatā, izjūtat politisko spiedienu?

Jā, šis ir tas gadījums, kad tiešām varu to pateikt – gan deputātu paziņojumi no Saeimas tribīnes, gan ministra (tieslietu ministra Jāņa Bordāna – red.) paziņojumi un vēstule ārvalstu vēstniecībām... Patiesībā tas viss sākās vēl pirms Saeimas vēlēšanām, kad figurēja informācija par kaut kādiem sarakstiem ar atlaižamajām amatpersonām. Tad tā vēl bija priekšvēlēšanu diskusija – lai pievilinātu vēlētājus, šķiet, nekādas ētikas normas neeksistē – var solīt, ko un kā grib. Mums jau deviņdesmito gadu vidū bija [Joahima] Zīgerista banānu laiks... Šodien ir tieši tas pats, tikai jaunā izpildījumā. Tas parādīja šo attieksmi, bet tam pamats ir krietni sens. Tas ir saistīts ar šiem cilvēkiem (Jutu Strīķi un Jurašu – red.), kuri no KNAB [amatpersonām] kļuva par politiķiem. Tās ir sen tapušas attiecības, un katram ir savs viedoklis, skatoties no sava redzespunkta. Viņi saka, ka es esmu negodīgs. Es saku, ka viņi ir negodīgi.

Jūs sakāt, ka Strīķe un Jurašs  ir negodīgi?

Jā! Kad nomainījās prokuratūras vadība un arī virsprokurori, bija lielas problēmas tieši ar KNAB, jo viņi bija pieraduši strādāt diezgan brīvi. Kad viņiem sāka pieprasīt, ka ir jāievēro likumi un noteikta kārtība, tas tika interpretēts kā pretdarbība un neļaušana strādāt. Bet, arī cīnoties ar noziegumiem, ir jāievēro likumi. Neviens tiesībsargājošās iestādes darbinieks nedrīkst – lai cik cēlu motīvu vadīts – pats pārkāpt likumu. Bet tur (KNAB – red.) bija uzskats – mums likumi nav rakstīti, mēs cīnāmies ar korupciju. Tādai attieksmei es nevarēju piekrist. Tas arī bija konflikta sākums.

Varbūt tieši pretēji – jūs Strīķes, Juraša un  Bordāna pārmetumus uztverat kā personīgu atriebību jums un prokuratūrai kopumā?

Es domāju, ka jā – ir liela daļa patiesības jūsu teiktajā...

Esat vai plānojat vērsties drošības dienestos ar lūgumu izvērtēt šo uz prokuratūru izdarīto spiedienu?

Tas jau ir publiski redzams. Nekādus slēptus izteikumus neesmu saņēmis. Visi šie publiskie izteikumi un interpretējumi – reizēm pat jāpabrīnās, kā kaut ko tādu var izdomāt par prokuratūru. Cilvēki paši nepārzina normatīvos aktus, nezina, kas konkrētā procesā ir bijis, bet tikai kaut ko runā. Katrā ziņā šeit nav runas par kādām slēptām darbībām – es runāju tikai par publisko attieksmi. Ir arī plaši izskanējusi, analizēta un kritizēta tieslietu ministra vēstule ārvalstu vēstniecībām. Viņš (Bordāns – red.) nevar sevi nodalīt – te es šodien šajā daļā esmu tieslietu ministrs, bet tur – partijas vadītājs. Nu kā var pateikt, ka tas nav politisks spiediens, ja visas šīs politiķu darbības ir vērstas uz to, lai grautu uzticēšanos prokuratūrai?! Es nerunāju par sevi – pret mani visu laiku ir vērstas darbības, tātad acīmredzot es ļoti daudziem traucēju kārtot kaut kādas lietas.

Publiski daudzkārt ir paustas bažas, ka tā sauktās "Lemberga krimināllietas" ietvaros Šveices advokātam Rūdolfam Meroni glabāšanā nodotā arestētā manta tiek izsaimniekota. Esat paudis, ka jums nav pamata uzskatīt, ka tā būtu, bet vienlaikus nevarat apgalvot, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Kā to saprast?

Par šo procesu man ir grūti kaut ko komentēt, jo kriminālprocesu nodeva tiesai 2009. gadā. Tobrīd biju virsprokurors tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā un man ar šo procesu nebija nekādas saskarsmes, un neko par to nezināju. Kādēļ konkrētais Meroni kungs tika izvēlēts par mantas glabātāju, kāda bija motivācija – to nevaru atbildēt. Lieta ir nodota tiesai, kas šobrīd ir procesa virzītājs, un tagad kaut ko mainīt šajā jautājumā var tikai tiesa. Šīs lietas apjoms ir milzīgs. Kad lietu gatavoja tiesai, toreizējais Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors ar ģenerālprokurora lēmumu tika atbrīvots no visu savu tiešo pienākumu pildīšanas, un viņš vairāk nekā gadu tikai lasīja lietu, lai pārbaudītu, vai nav pieļautas kādas kļūdas. Patlaban ir četri prokurori, kuri uztur apsūdzību tiesā un kuri orientējas šajā lietā.