Cik daudziem darbiniekiem pastāv iespēja saglabāt darba vietu pēc pašlikvidācijas? Kaut kāds – ne vairs bankas, bet kāds cits – bizness taču paliks?
Par agru par to runāt. Viss būs atkarīgs no tā, kā mēs spēsim atjaunot savu reputāciju. Mēs joprojām esam gatavi jebkādām pārbaudēm, jebkādiem ārējiem auditiem – nāciet, pārbaudiet! Gribam runāt par tiem pārmetumiem, kas mums adresēti, esam noskaņoti pierādīt, pārliecināt, ka tiem nav pamata.
Bet par darbiniekiem runājot. Grūti man iedomāties, kur Latvijā var atrast darbu tie ļoti augsti izglītotie profesionāļi, kas pie mums nodarbojās ar, piemēram, tirdzniecības finansēšanu. Domāju, viņi būs spiesti braukt prom.
Kādā citā bankā tepat uz vietas viņiem darbs neatrastos?
Bet citur nav klientu, kam to vajag. Pēc visa, kas noticis, arī mūsu klienti izvēlas citu valstu banku pakalpojumus, viņi vairs neuzticas arī Latvijai. Protams, ne visi aizies, bet signāls ir ļoti, ļoti slikts.
Varbūt banka būtu izdzīvojusi, ja tās lielākie akcionāri jau savlaicīgi būtu pārcēlušies uz dzīvi kādā ietekmīgākā valstī par Latviju un tad šeit tiktu uztverti kā ārvalstu investori?
Saprotiet, es esmu latvietis. Esmu šeit dzimis, citas valsts man nav. Arī patreiz man nav kur braukt. Arī pēc visa, kas nu piedzīvots, es savu dzīvi saistu ar Latviju.
Man ir arī personiska saite ar vietu, kur atrodas banka. Mans tētis ir dzimis blakus mājā, tieši tur, kur patreiz ir arī mans dzīvoklis. Mana mamma ir no Armēnijas, kas Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 50 gadu. Te ir mans dzimtais rajons, te ilgu laiku dzīvoja mana vecmāmiņa un vectēvs. Situācija ir tāda, kāda ir, laiku atpakaļ pagriezt nevar.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 7. marta, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
trusis nejaukais
šādas
opā