Pēdējā laikā vairākas institūcijas, to skaitā Labklājības ministrija, pievērsušas uzmanību situācijai bērnu tiesību jomā. Beidzot ir gatavība problēmas risināt?
Pirms kāda laika biju pie tiesībsarga, viņš izstāstīja savu redzējumu. Tad ar saviem secinājumiem klajā nāca Valsts kontrole, un tie ir tiešām neglaimojoši, tādi, par kuriem ir jāuztraucas, – kā Valsts kontrole konstatējusi, bāriņtiesas pievērš uzmanību ģimenēm tikai tad, kad bērns jau nonācis dzīvības briesmās, kad nereti jau ir pat seksuāla vardarbība. Un pat uz to dažkārt piever acis, nereaģē.
Vai nav laiks bāriņtiesas pārņemt valstij, ja pašvaldības to darbu nespēj nodrošināt pietiekami kvalitatīvu?
Tiekoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBTAI), gribēju redzēt, kāds ir viņu skatījums, kas viņiem neļauj pilnvērtīgi strādāt, kādas ir tās problēmas, kuru dēļ esam nonākuši līdz šādam Valsts kontroles slēdzienam. Vienlaikus pieteicu vizīti arī pie tieslietu ministra, lai pārrunātu tieši bāriņtiesu jautājumu. Mana nostāja ir, ka bāriņtiesas būtu jānodod Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Jo, kā saka arī VBTAI, par ģimenēm, kurās notiek seksuāla vardarbība, VBTAI informāciju saņem, viņi par to informē bāriņtiesas, bet tās uz to bieži vien nereaģē. VBTAI informē attiecīgās pašvaldības, bet arī tās nereaģē, jo to ieskatā ar bāriņtiesas darbu viss kārtībā. Tad pēdējais, ko VBTAI var darīt, ir informēt par pašvaldībām atbildīgo ministriju – VARAM.
Ko rāda statistika – vardarbība ģimenēs pieaug? Vai varbūt vienkārši tai vairāk pievēršam uzmanību?
Katrā ziņā jebkurš viens gadījums ir vairāk nekā par daudz. Ja tiek izmantota vardarbība pret bērnu, īpaši, ja tā ir seksuāla vardarbība, jāreaģē ikreiz.
Bet arī gadījumos, kad bāriņtiesas reaģē, problēma tiek risināta tikai daļēji – bērni no ģimenēm nonāk institūcijās, un tā arī nevajadzētu būt.
Jā, arī pēc Valsts kontroles atzinuma sanāk, ka bāriņtiesas mēdz izvēlēties vieglāko ceļu – ja tuvākie radinieki atsakās parūpēties par bērnu, kuru izņem no ģimenes, tad bāriņtiesas nekādus turpmākos ceļus vai labākos risinājumus, kas būtu bērnu interesēs, nemeklē, bet izvēlas vieglāko risinājumu – ielikt institūcijā.
Un nereti tiek sadalīti arī vienas ģimenes bērni – brāļi un māsas – vieni tiek pašvaldības, citi valsts institūcijās, kas var būt pat vairāk nekā 100 km attālumā no bērna līdzšinējās dzīvesvietas.
Līdz ar to zūd saikne ar ģimeni. Gan ministrijas, gan manas partijas viedoklis ir, ka bērniem tomēr jādzīvo ģimeniskos apstākļos vai vismaz tādiem maksimāli pietuvinātos.
Ko jūs varat darīt, lai tā būtu?
Bāriņtiesas noteikti jānodod valsts pārziņā. Arī VBTAI jāmaina darba metodika, vairāk jāveic risku izvērtējumi, lai varētu efektīvi kontrolēt bāriņtiesu darbību. Iespējams, ka arī VBTAI jāpārņem Tieslietu ministrijai. Bet, protams, man vēl nav par to gatavs plāns uz rītdienu, vēl par to runāšu ar Pašvaldību savienību...
...Pašvaldības noskaņotas saglabāt kontroli pār bāriņtiesām.
Viņi negrib neko mainīt. Administratīvi teritoriālo reformu, viņuprāt, arī nevajag. Bet, ja visu atstājam, kā ir, tad vismaz šajā jomā īsti nesaredzu, ka pēkšņi viss varētu mainīties uz labu.
Arī deinstitucionalizācija īsti nesokas. Valsts politika ir vērsta uz to, lai bērni dzīvotu ģimenēs, nevis institūcijās. Realitātē redzam, ka slēdz gan kādu mazo institūciju, taču bērnu dzīve ar to neuzlabojas, jo viņus pārceļ uz lielākām institūcijām, nevis izmitina ģimenēs.
Pašreiz ir aptuveni 800 bērnu, kas uzturas institūcijā. Gribētos, lai ir vairāk audžuģimeņu, bet skaidrs, ka tas nebūs uzreiz. Viņiem ir palielināts finansiālais atbalsts, bet, protams, šeit jau visu neizsaka nauda. Nebūtu pieļaujama situācija, kad tikai materiālie apsvērumi ir noteicošie. Vispirms ģimenei jābūt emocionāli gatavai ņemt savā aprūpē kādu bērnu.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 2. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Ttt
Priekšvēlēšanu vairāksolīšana
To mēs zinām