Kāda ir pašreizējā Latvijas ekonomikas «temperatūra»? Atskatoties uz šogad piedzīvoto pandēmijas ietekmi uz ekonomiku, vai kopumā valsts mērogā ir izdevies nodrošināt, lai ekonomika turpinātu funkcionēt kaut cik normālā režīmā?
Šis ir komplekss jautājums, kas skar vairākus aspektus. Pirmais – ko rāda skaitļi. Šobrīd nenosaukšu precīzus skaitļus, taču ir zināms, ka gan IKP rādītāju ziņā, gan arī nodokļu iekasēšanas jomā šogad īpaši labi nav sekmējies. Otra lieta – šis ir gadījums, kad ekonomikas sildīšanai, glābšanai naudas ir daudz, un līdz šim ekonomikas sildīšanai atbilstoši Fiskālās disciplīnas padomes apkopotajiem datiem jau ir iztērēti 3,4 miljardi eiro. Kas ir interesanti – šie dati rāda, ka no kopējās summas tikai aptuveni daži simti miljonu eiro tikuši izlietoti iedzīvotāju atbalstam jeb sociālajai funkcijai, ap 1,4 miljardiem eiro – it kā uzņēmējdarbības atbalstam, kā arī vēl ap 1,4 miljardiem eiro novirzīti tieši valsts kapitālsabiedrībām. Un te mēs runājam par šīs iztērētās naudas efektivitāti jūsu uzdotā jautājuma kontekstā – esmu meklējis publiski pieejamajās vietnēs informāciju, taču līdz šim nav izdevies atrast informāciju, kādā veidā šie 3,4 miljardi eiro, kas ir milzīga nauda, ir iztērēti un kāpēc tik liela summa ir novirzīta valsts kapitālsabiedrībām – droši vien ir kādi konkrēti iemesli, bet tieši kādi – man nav izdevies noskaidrot. Vēl jo vairāk – man nav izdevies noskaidrot, ko nozīmē atbalsts uzņēmējdarbībai, kam arī iztērēti ap 1,4 miljardiem eiro. Skatoties uz šiem lielajiem skaitļiem, mani dara bažīgu nesenā diskusija par to, kā vispār tika plānots atbalsts uzņēmējiem. No vienas puses, mēs dzirdam informāciju, ka biznesa atbalstam jau esot novirzīti 1,4 miljardi eiro – tātad it kā iztērēta nauda, kas man, jums un citiem nodokļu maksātājiem būs jāatmaksā. Bet, no otras puses, saprotot, ka tuvojas pandēmijas otrais vilnis, pavisam nesen tika sākts runāt par nepieciešamo rīcību, un Ekonomikas ministrija nāca klajā ar idejām par atbalsta pasākumiem, un tajā brīdī sākās, manuprāt, nevajadzīgas diskusijas par to, kādas būtu konkrētās atbalsta darbības. Šādas diskusijas bija saprotamas pavasarī, kad nebija nekādas skaidrības ne par vīrusa ietekmi, ne tā ietekmes apjomu uz ekonomiku. Taču šāda neziņas un pārsteiguma situācija nedrīkstēja būt šobrīd. Diemžēl izskatās, ka vasarā bija pieļauts pārāk liels atslābums un nebija izstrādāts ne plāns B, ne plāns C, patiesībā – nebija pat plāna A, kā rīkoties, kad pienāks otrais pandēmijas vilnis. Tāpat nav domāts par to, kā rīkosimies, ja būs jāpiedzīvo trešais, ceturtais pandēmijas vilnis, kaut vai ņemot vērā nesenos notikumus Lielbritānijā saistībā ar vīrusa mutāciju.
Respektīvi, no vienas puses, izskan informācija, ka ir milzīga nauda kaut kam, kas nodokļu maksātājiem būs jāatmaksā, bet, no otras puses, nav saprotams, kādēļ tik neefektīvi tiek plānoti atbalsta mehānismi un kam īsti šī nauda jau ir iztērēta. Un cik naudas vēl ir palicis, lai gadījumā, ja notiks trešais un ceturtais pandēmijas vilnis, mēs spētu finansēt kādas atbalsta nepieciešamības.
Kopš septembra piedzīvojam teju iknedēļas ierobežojumu izmaiņas – pastiprinājumus, atvieglojumus, skarto nozaru precizēšanu, mainīšanu. Diezgan droši jau savlaicīgi saprotot, ka otrais vilnis būs krietni smagāks, vai tomēr nebija loģiski valdībai jau oktobrī, novembrī uztaisīt "lielo dīkstāvi", tādējādi, iespējams, izvairoties no pašreizējās inficēšanās situācijas? Tagad ir gana daudz pazīmju, ka valdībai tāpat nāksies noteikt vēl stingrākus ierobežojumus. Varbūt problēma ir ne tik daudz vīrusa attīstībā, cik valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas procesā?
Domāju, visiem ir skaidrs, ka dzīvojam lielas nenoteiktības apstākļos, un nenoteiktība ir cieši saistīta ar risku, kas tiešā mērā ietekmē arī izmaksu apjomus – jo lielāka nenoteiktība un risks, jo lielāka ir cena jebkam. Grūti šādos apstākļos ir gan politikas veidotājiem plānot nepieciešamās aktivitātes, gan uzņēmējiem plānot savu biznesu, sevišķi zinot, ka atsevišķās jomās pareiza plānošana ir izaugsmes jautājums, jo tieši Covid-19 dēļ konkrētās biznesa jomas šobrīd strauji attīstās. Ir jomas, kurās ir pilnībā jāpārprofilējas, citās jomās ir jākāpina vai jāmazina apjomi. Vienlaikus arī individuāli cilvēku līmenī ir jūtama nenoteiktība par nākotnes situāciju, kas attiecīgi liek uzdot jautājumus par kādu lielāku pirkumu veikšanu vai tieši pretēji – līdzekļu pietaupīšanu. Un šajā situācijā ir viegli kritizēt valdību par to, ka tā šā vai citādi kaut ko dara vai nedara, tāpēc es atturēšos to darīt, jo nenoteiktība ir ļoti liela un politikas veidotājiem nav vienkārši pieņemt vienmēr precīzus un pareizus lēmumus.
Tas, ko noteikti gan vajadzētu darīt – vēl vairāk paļauties uz zinātniekiem un analītiku un stratēģiski plānot iespējamos notikumu attīstības scenārijus, tādējādi sagatavojoties dažādiem situācijas attīstības virzieniem, attiecīgi rīcības scenārijus sabalansējot ar finanšu iespējām.
Taču vai un kurā brīdī bija jāaptur visas aktivitātes uz kādu laiku – es neesmu mediķis, tāpēc atturēšos komentēt, vai un kad būtu vajadzējis visu slēgt vai neslēgt. Taču publiskajā telpā dominē dažādi viedokļi: pirmais – ka Covid-19 vīrusa nav un tas viss ir izdomājumi, otrs viedoklis – ka ierobežojumiem jābūt ļoti stingriem un tas mums palīdzēs ātrāk izveseļoties. Trešais viedoklis ir par Zviedrijas ceļa izvēli, kad nav teju nekādu ierobežojumu. Savukārt ceturtais ceļš ir pieņemt pakāpeniskus lēmumus par stingrākiem vai vieglākiem ierobežojumiem, balstoties uz zinātni, analizējot dinamiku un tendences gan vīrusa izplatībā, gan ekonomikas situāciju.
Un tomēr – varbūt ir kādas lietas, ko valdībai noteikti vajadzētu varētu strauji uzlabot?
Tas, ko es ieteiktu politikas veidotājiem – kas gan piecu partiju veidotā koalīcijā ir sarežģīti, turklāt vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, – praktizēt tādu publisko komunikāciju, kā tas bija martā un aprīlī, kad bija sajūta, ka valdība ir sadevusies rokās un komanda strādā izteikta līdera vadībā. Pašreiz šādas sajūtas diemžēl nav – viens ministrs saka vienu, otrs ko citu, un tad diskusijā jāiejaucas premjeram, un komunikācija izskatās nu tāda ļoti... Tagad jau tas ir pierimis, bet vienu brīdi nevarēja saprast, kas īsti valdībā notiek.
Tas ir līdzīgi tam, kad lidojuma laikā lidmašīna sāk kratīties un tu kā pasažieris redzi, ka stjuarti ir satraukušies un sāk savā starpā strīdēties – pasažieriem, šo redzot, labāka sajūta nerodas. Tāpēc arī stjuartus īpaši apmāca, lai viņi adekvāti rīkotos krīzes situācijās un radītu kaut vai šķietamu drošības sajūtu. Pašreizējo valdības komunikāciju var salīdzināt ar stjuartu strīdu, un tas nerada drošību sabiedrībai un arī nekādā veidā nepalīdz disciplinēt sabiedrību, sekmēt noteikumu ievērošanu. Šīs lietas ir ļoti svarīgi mainīt uz labo pusi.
Pieminējāt nepieciešamību ieklausīties zinātnieku viedoklī – saprotu, ka ar to domājat ne tikai infektologus, bet gan plašāku ekspertu loku, tajā skaitā ekonomistus, finansistus, cilvēku uzvedības modeļu ekspertus un citus. Manuprāt, valdība izteikti maz ieklausās dažādu citu jomu ekspertos. Infektologu viedoklis noteikti ir svarīgs, tomēr tas nav vienīgais, kurš būtu jāņem vērā. Šobrīd ir sajūta, ka nodokļu maksātāju viedoklis vispār netiek ņemts vērā, pieņemot jebkuru valdības lēmumu.
No vienas puses tomēr jāsaka, ka šāda sadarbība ir redzama – virkne ministriju cieši sadarbojas ar sociālajiem partneriem, tostarp dažādām nozaru asociācijām un citām uzņēmēju organizācijām. Līdz ar to sadarbība tomēr notiek, kas turklāt ir ļoti svarīgi tieši šāda apjoma krīzēs, kad nevar skatīties tikai uz dažādiem situāciju raksturojošajiem skaitļiem makrolīmenī, turklāt vēl gada vai pusgada griezumā. Ir jāskatās dati un tie jāsalīdzina pēc iespējas mazākos termiņos, un jāsaprot, kādēļ redzamie cipari ir tieši tādi, proti, jāiet daudz dziļāk mikrolīmenī, jāsaprot uzņēmēju un cilvēku sentiments. Tostarp ir daudz vairāk jāizmanto socioloģija un mikroekonomikas dati un mazāk jāanalizē lielie makroekonomiskie skaitļi un tendences. Ja krīzes situācijā paļaujas tikai uz makroskaitļiem, tad, kad šie dati kļūst zināmi, jau ir krietni par vēlu daudz ko glābt, turklāt, skatoties pagātnē, tu nevari prognozēt, kas sagaida priekšā. Un te būtisks jautājums, cik daudz ministrijas ieklausās dažādu ekspertu ieteikumos un cik daudzus no tiem izmanto.
Otrs aspekts – vai pieņemtais lēmums ir labs vai slikts, nereti ir atkarīgs no tā, kādā kontekstā tas ticis pieņemts. Tas, kas šobrīd diemžēl notiek un par ko daudz tika runāts un noteikti vēl tiks runāts, jo tam būs negatīvas sekas nākotnē, – valdība pašreiz budžeta kontekstā pieņem lēmumus, kas pagājušajā gadā vai vēl pat šā gada janvārī, kad tika izdomāti, iespējams, bija pareizi un vajadzīgi, bet pašreizējās situācijas kontekstā ne tikai nav pareizi un vajadzīgi, bet jau ir pat bīstami gan no ēnu ekonomikas palielināšanās iespējamības, gan daudziem citiem faktoriem. Piemēram, tas pats mikrouzņēmumu nodokļa režīms, autoratlīdzību jautājumi un vēl virkne citu lietu, kas tika iestrādātas budžetā saistībā ar nodokļu reformu.
Pēc būtības vismaz daļa no šīm izmaiņām ir labas un vajadzīgas, bet nekādā gadījumā ne šajā krīzes laikā. Valsts pārvaldei beidzot būtu jāsaprot, ka sevišķi krīzes situācijās ir ātrāk jāpielāgojas tam, kas notiek, un jāņem vērā konteksts un jāmaina lēmuma būtība.
Mēs visi saprotam, ka ir svarīgi pielāgoties jaunajai situācijai. Iespējams, cilvēkiem, kuri līdz šim strādāja krīzes visvairāk skartajās jomās, būs nepieciešams pārkvalificēties vai pat uzsākt pašiem savu mazo uzņēmējdarbību, un to arī politikas veidotāji aicina darīt. Bet no otras puses – ja tiek atņemta mikrouzņēmuma darbības iespēja, kas tika izdomāta iepriekšējās krīzes laikā, ja būtībā nav tāda regulējuma, kas salīdzinoši vienkārši un lēti ļauj uzsākt savu mazo biznesu, maksātu nodokļus. Un šeit arī ir tas galvenais izaicinājums – no vienas puses, ir retorika, ka cilvēkiem būtu vairāk jāpievēršas savas uzņēmējdarbības veidošanai, bet, no otras puses, visa šai darbībai nepieciešamā infrastruktūra vai nu tiek atņemta, vai vispār netiek radīta, un tā būs problēma, kuras sekas mēs izjutīsim tuvāko divu gadu laikā.