Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Arī Rīga pamanāma uz laikmetīgās mākslas pasaules kartes

Par labdarības projektiem, kam jau redzami konkrēti rezultāti, sabiedrības attieksmi pret laikmetīgo mākslu un arī tai veltīta muzeja tapšanu ar ABLV Charitable Foundation valdes priekšsēdētāju Zandu Zilgalvi sarunājas Romāns Meļņiks.

Intervēju jūs pirms vairākiem gadiem. Toreiz pamatā runājām par ABLV Charitable Foundation atbalstu bērniem ar dzirdes traucējumiem un arī par Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanu.

Jā, Laikmetīgās mākslas muzejs, ko veidojam kopīgi ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, un projekts Palīdzēsim dzirdēt! ir lieli veiksmes stāsti.

Muzejs vēl top, savukārt efekts no programmas Palīdzēsim dzirdēt! jau saskatāms.

Palīdzēsim dzirdēt! ir programma, kuras ietvaros mēs dāvinām vienus no pasaulē labākajiem dzirdes aparātiem, un sadarbībā ar to ražotāju un Latvijas Bērnu dzirdes centru esam izveidojuši konkrēto labdarības programmu. Šie dzirdes aparāti dod iespēju vājdzirdīgiem bērniem mācīties vispārizglītojošās skolās. Ar gandarījumu esmu konstatējusi, ka efekts no tā, ka bērni mācās vispārizglītojošajās skolās, ir ne tikai individuālā, bet sabiedrības mērogā. Latvijas Bērnu dzirdes centra ārsti ir padalījušies ar informāciju, ka saņem zvanus no specializēto skolu pedagogiem par to, ka viņiem sāk aptrūkties darba, jo kļūst aizvien mazāk skolēnu. Proti, lielam skaitam bērnu, saņemot šos dzirdes aparātus, cītīgi mācoties apgūt valodu un runu kopā ar logopēdu un savā ģimenē, ir iespēja pāriet mācīties uz parastām skolām, ko viņi ar lielāko prieku arī izmanto. Tas sniedz lielākas iespējas iekļauties savu vienaudžu vidū, iet tālāk studēt un izvēlēties sev tīkamu profesiju. Svarīgi, ka vājdzirdīgam bērnam tiek sniegta tāda pati iespēja veidot nākotni kā citiem bērniem. Mēs tiešām redzam, ka bērni, pateicoties šiem dzirdes aparātiem, kas ļauj viņiem saklausīt skaņas pilnīgi citā līmenī, dzied, dejo, apgūst mūzikas instrumentus, pat saņem godalgas un ieņem augstas vietas konkursos, jo viņi ir arī daudz motivētāki kaut ko panākt nekā bērni, kuriem viss ir no dabas dots.

Viņi jūtas līdzvērtīgi.

Jā. Un var secināt, ka invaliditātes statuss bieži vien Latvijā tiek kultivēts pabalstu dēļ, arī speciālās skolas tiecas saglabāt, jo tās ir darba vietas pedagogiem.

Kāds fondam bijis aizvadītais gads?

Tas atklāja, ka esam pamanīti starptautiskajā arēnā mākslas jomā – saņēmām 21. gadsimta mākslas patrona balvu, ko mums Itālijā piešķīra prestižās Corporate Art Awards balvas žūrija. Bija liels gods jau par to vien, ka tikām tai nominēti, – atrasties blakus tādiem fondiem kā Google Arts, American Express, Davidoff un daudzām citām lielām starptautiskām organizācijām. Balvas piešķiršanā būtisks izrādījās nevis mūsu organizācijas lielums globāli, bet gan ieguldījuma apmērs laikmetīgās mākslas veicināšanā pret Latvijas mērogu. Nupat nosvinējām fonda 11. dzimšanas dienu. Šī balva ir liels stimuls turpināt iesākto darbu.

Līdz ar to arī labdarības akcijā, kas noslēdzās līdz ar gadumiju, nolēmām priekšplānā virzīt programmu Jaunā Rīga, kuras ietvaros gan labiekārtojam Rīgas pilsētu, gan arī veidojam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Laikmetīgā māksla ir kā šī fonda DNS – no tās tas radās, ar to turpinājās, un arī pieminētais novērtējums rāda, ka ir pareizais virziens, kurā jādarbojas. Protams, gan man, gan mecenātiem ļoti svarīgas ir arī fonda programmas, kuras saistītas ar cilvēku, vispirms jau tās, kas vērstas uz bērniem, – Palīdzēsim dzirdēt! un Palīdzēsim izaugt!. Turpinām darbu šajās jomās, tāpat kā arī citās, kopā nu jau 10 labdarības programmās.

Fonds tika dibināts pirmskrīzes gados. Tad nāca ekonomiski grūtāki laiki, nu atkal statistika rāda izaugsmi. Kā mainās atbalstītāju, ziedotāju atsaucība laika gaitā? 2016. gadā, cik lasīju, saņēmāt rekordlielus ziedojumus.

Tā bija fonda desmitgades labdarības akcija, mēs diezgan daudz par sevi stāstījām, bija liela aktivitāte arī ap muzeja tapšanu. Bet es īsti nevelku paralēles starp to, cik daudz ziedo fondam, un Latvijas ekonomisko attīstību. Es teiktu, ka fonda veiksmes stāsts drīzāk ir tajā, kā mēs skaidrojam, kas ir labdarība, kādu piemēru rādām ar saviem darbiem. Fonda desmitgades akciju un Starptautisko dzirdes veselības dienu, kas notiek 3. martā, organizējām kā informatīvo kampaņu, kurā centāmies iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, vairāk viņiem stāstīt, cenšoties mainīt klišejisko domāšanu, ka labdarība ir tikai krīzes situācijas risināšanai. Tā viennozīmīgi ir labdarība, bet ne tikai tāda tā var būt. Turklāt situāciju risināšana, kad jau iestājusies krīze, daļēji ir arī valsts funkcija. Kad stāstām, ka veidojam saliedētu, drošu vidi, arī no ierēdņu puses ir lieli aizspriedumi – kur tad tā labdarība, kurš no tā iegūs? Tad mēs, atsaucoties uz pasaules, Eiropas praksi, stāstām, kā lietas mainās un ka īpaši jānovērtē tas, ka nauda paliek Latvijā. Patlaban ir tendence, ka arī citur lielie starptautiskie mākslas un labdarības fondi ar savām aktivitātēm iet atpakaļ uz savām mītnes zemēm. Tas ir gana grūti – atzīt, ka problēma ir tepat, tad to definēt un ilgstoši risināt, jo ir gan pretestība, gan noliegumi, īstermiņā neseko arī pateicība.

Mēdz arī kritizēt.

Jā, laikmetīgā māksla ir viens no piemēriem, kad, jau dibinot šo fondu, saskārāmies ar neizpratni daļā sabiedrības – kāpēc jārūpējas tieši par laikmetīgo mākslu. Tam Latvijā nebija tradīcijas, tas nebija populāri.

Turklāt daudzi arī nespēj izprast laikmetīgos mākslas darbus – tās nav klasiski gleznotas ainavas.

Tieši tā! Mums nav skolu programmu un tradīciju izglītošanā par laikmetīgo mākslu. Nekas tāds bērniem netiek mācīts. Jo skolotāji paši nav mācījušies, viņi nezina, kā pasniegt. Tagad cenšamies sniegt arī šo iespēju, atbalstot izglītības projektus. Tostarp jau desmito gadu pēc kārtas izsniedzam grantus mākslas izstāžu un notikumu veidošanai.

Gribētos dzirdēt kādu piemēru.

Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir izstāde Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, kurai mūsu programmas vadītājs Kaspars Vanags ir viens no kuratoriem. Mēs īpašu uzmanību pievērsām tam, lai tā būtu tāda kā mūžizglītības programma, uzrunātu dažādu paaudžu cilvēkus.

Otro elpu sāk atgūt mūsu pašu izstrādātā izglītojošā spēle vidusskolēniem. Kad 2013. gadā ABLV banka izstādīja savu kolekciju Rīgas mākslas telpā, veidojot izstādi "….lai gadījums kļūtu par notikumu…", mēs kā labdarības fonds piedāvājām vidusskolām iespēju apmeklēt izstādi un iziet izglītojošu programmu, kas sastāvēja no interaktīviem uzdevumiem un darba lapām. Mākslinieki kopā ar Iespējamās misijas skolotājiem bija izstrādājuši planšetē skatāmus interaktīvus uzdevumus fizikā, ķīmijā, bioloģijā un matemātikā. Toreiz bija ļoti grūti ieinteresēt klases atnākt uz izstādi. Bet pēc neatlaidīga darba ar Latvijas skolām nākamās piecas nedēļas mums nebija nevienas brīvas vietas. Šī ideja sāk atdzīvoties, to mēģina aizgūt arī citi projekti, saprotot, ka tieši skolēnu izglītošana ir svarīga, jo tā drīzā nākotnē un ilgtermiņā būs pieaugušo auditorija, kas, cerams, apmeklēs mākslas pasākumus ikdienā.

Kā tieši šī pieeja palīdz?

Piemēram, klasiskam matemātiķim māksla var šķist kaut kas netverams. Bet viņš atnāk uz šādu izstādi un izspēlē eksaktu uzdevumu, un caur to gan saprot, gan ieinteresējas par laikmetīgo mākslu. Mums ir izstrādāts interaktīvs uzdevums fizikā, par pamatu ņemot Gabrāna gleznu, līdzīgi ir uzdevums bioloģijā ar Andra Eglīša gleznu, kas gleznota, izmantojot dažādus iežus. Skolēni redz, ka, lai radītu darbu, māksliniekam jābūt ar plašām zināšanām daudzās jomās, ka mākslinieks nav tāds, kuram ideja nokrīt no gaisa, – viņam jāsaprot arī fizika, ķīmija, bioloģija utt. un kā to visu savienot. Tas arī ieinteresē skolēnu katru mākslas darbu pētīt caur kāda mācību priekšmeta prizmu.

Cik zinu, arī Laikmetīgās mākslas muzejs iecerēts kā vieta, kur dažādu paaudžu cilvēkiem papildināt zināšanas.

Līdz tam, ka jābūvē muzejs, nonācām soli pa solim. Sākums meklējams 2005. gadā, kad starp LR Kultūras ministriju un ABLV Bank (toreiz – Aizkraukles banka) tika parakstīts sadarbības līgums, kurā banka tika minēta kā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta galvenā atbalstītāja un tika paredzēts līdz 2021. gadam mākslas darbu iegādei atvēlēt vienu miljonu latu, savukārt valsts no savas puses nodrošinās pašas muzeja ēkas celtniecību. Fonds šajā procesā administrē un atbalsta darbu iegādi topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) kolekcijai. Laikam ritot, no valsts puses saņēmām vēstījumu, ka tai nav redzējuma un iespēju, kā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu tapt muzeja ēka. Tā mēs nonācām pie lēmuma, ka pašiem jāceļ muzejs, kurā izvietot līdz šim jau iepirktos mākslas darbus un tos, kas vēl tikai nonāks muzeja kolekcijā. Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībai šie darbi kļūtu pieejami pēc iespējas ātrāk, lai cilvēki rastu zināšanas par laikmetīgās mākslas norisēm tepat Baltijā.

Diemžēl uz simtgadi neuzspēsiet...

Laikmetīgās mākslas muzeju iecerēts atklāt 2021. gada 18. novembrī. Šogad tam tiks likts pamatakmens.

Sākotnēji bija jaušama neizpratne, aizdomīgums sabiedrībā – kāpēc viņi tā dara?

Jā, sākotnēji tā bija, tāpēc mēs sabiedrību informējam par pilnīgi visiem notikumiem, kas bija un ir saistīti ar muzeja būvniecību un tapšanas stadijām. Jau ar ABLV Charitable Foundation dibināšanu esam izvēlējušies ilgtermiņā atbalstīt laikmetīgās mākslas procesus Latvijā, sākumā pat negaidot īpašu sapratni vai atbalstu. Protams, citur pasaulē, kur labdarības tradīcijas ir senākas, piemēram, Rietumeiropā, paveikto darbu un ieguldījumu vairāk novērtē un pamana, arī saprot to mērogu pret valsti. Tādā gadījumā ir izteiktāka sajūta, ka esi uz pareizā ceļā, bet, protams, pamatos ir dziļa personīgā motivācija un prieks darīt to, ko uzskati par vērtīgu. Nav pareizi gaidīt motivāciju vai iedvesmu tikai no ārpuses – ne no valsts vai pašvaldību struktūrām, ne no konkurentiem, ja tādi vispār mākslā ir.

Bijāt pirmie laikmetīgās mākslas jomā, bet skatos, ka konkurence tiešām pēc tam ir radusies. Ir aktīvas diskusijas, piemēram, par to pašu Laikmetīgās mākslas muzeju – kur, kā, kam tas jāveido. Pat top alternatīvas.

Ļoti labi! Es kā Rīgas iedzīvotāja, kā Latvijas patriote varu teikt: esmu priecīga, ka ne tikai pilsētas viesiem, bet arī ikvienam vietējam iedzīvotājam būs iespēja apmeklēt vairāk kvalitatīvu mākslas pasākumu. Tas ir tas, kā Latvijā ļoti trūka daudzus gadus. Ja šī savstarpējā mijiedarbība veicina to, ka laikmetīgā māksla kļūst aktuāla, interesanta, populāra, atved uz Rīgu arī jaunus māksliniekus un kvalitatīvus mākslas notikumus – lieliski!

Mēs esam panākuši to efektu, ka laikmetīgā māksla ir modē, bet tas arī paceļ vietējo mākslas notikumu līmeni un uzliek Rīgu uz laikmetīgās mākslas pasaules kartes. To redzam, izbraucot ārpus Latvijas, – par Rīgu laikmetīgās mākslas kontekstā šobrīd runā. Tas ir patīkami. Es ceru, ka Laikmetīgās mākslas muzejs būs tā platforma, tas būs tāds kā tramplīns mūsu mākslas atpazīstamībai – un ne tikai īslaicīgi, kā tas ir izstāžu gadījumos.

Tas nozīmē arī atbalstu jaunajiem māksliniekiem viņu darbu eksponēšanā?

Jā, ir definēts reģions, kur mums primāri jāizvērš savas aktivitātes. Tas, protams, neizslēdz arī ko plašāku, bet uz kaut ko ir jākoncentrējas vispirms. Mēs jau šobrīd kopīgi ar lietuviešiem un igauņiem esam izveidojuši Baltijas jauno mākslinieku balvu, to pasniedzam jau otro gadu, domājot arī par to, ka pašreizējie jaunie mākslinieki tajā brīdī, kad būs muzejs, būs jau sasnieguši savas karjeras un profesionālo briedumu un, iespējams, viņu vārdi jau varētu tikt asociēti ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju.

Mākslas darbi tiek iepirkti jau ilgāku laiku, un droši vien muzeja ēka tika projektēta, rēķinoties ar kolekciju?

Jā un nē, jo kolekcijā iekļautie darbi ik pa laikam tiek izvērtēti, nāk klāt arī jauni. Mēs apzināmies, ka kolekcija ir ļoti labs starta punkts, bāze, bet tas neizslēdz iespēju augt. Turklāt muzejā pastāvīgā ekspozīcija kā tāda nemaz netiks veidota – muzejā apskatāmais tiks bāzēts uz mainīgām izstādēm.

Tas motivēs cilvēkus pat vairākas reizes gadā apmeklēt muzeju?

Jā. Turklāt domāju, ka Latvijā viss vēl joprojām mainās, mēs esam pietiekami dinamiski, lai vēl neiegrimtu kulta veidošanā vai stadijā, kad kādam dotu iemeslu teikt: "Es esmu nonācis pastāvīgajā ekspozīcijā, tu vēl ne!" Vismaz ne tikmēr, kamēr tiks apgūts tas potenciāls, lai varētu vērtēt, ka kolekcija ir tik pilnvērtīga, ka nav ko pielikt vai atņemt, un tā varētu tikt eksponēta kā muzeja sirds.

Nebūs tā, ka apmēram 2025. gadā sapratīsiet, ka muzejs ir par mazu, jādomā, kā to paplašināt?

Mēs esam par to runājuši. No vienas puses, mēs apzināmies Latvijas mērogu. Esam pētījuši ļoti daudzu muzeju pieredzi, kas ar lielu pompu ir atvērti, ir ar daudzām izstāžu zālēm, iecerējuši darboties ar lielu izstāžu mainīgumu, bet vai nu ir bankrotējuši, vai sapratuši, ka jāorientējas uz lielām izstādēm, kas mainās pāris reižu gadā. Jo izstādi uzbūvēt un arī demontēt ir ļoti dārgi. Tāpēc mēs neplānojam darboties ar lielu mainīgumu. Tas būs jauna tipa muzejs, vairāk uzmanību pievērsīsim izglītības programmām, tam, lai tur būtu notikumi katram. Neorientēsimies uz muzeju kā templi. Ar izglītības pasākumiem, kino, koncertiem, performancēm centīsimies panākt, lai katram būtu iemesls atnākt un saprast, ka un kāpēc tas ir viņa muzejs.

Tātad muzejs būs orientēts ne tik daudz uz tūristiem kā uz vietējiem?

Tas būs profesionāli atzīts muzejs ar vietējo kontekstu. Vispirms jau muzejam ir jābūt vērstam uz vietējo auditoriju – lai tā to pieņemtu kā savu, kā muzeju sev, vietu, uz kuru atkal un atkal iet vakaros vai ar bērniem brīvdienās. Tas ir mūsu lielākais mērķis – dot iemeslu cilvēkiem iestaigāt taciņu uz muzeju. Uz patīkamu atgriešanos. Viens no aspektiem muzeja konceptā ir mājīguma sajūta. Jau pašā sākumā zinājām, ka tempļa vēsumu un distancētību šajā muzejā negribam.

Popkornu un kolu taču apmeklētājiem nepiedāvāsiet?

Nē, tas nenozīmē, ka tur jābūt popkultūrai. Drīzāk mājīgumu radīs gaisotne.

Tas būs vienā reizē izstaigājams, apmeklētājiem nebūs jāmaldās pa vairākiem stāviem un korpusiem.

Jā. Un tas būs ļoti intuitīvs – ar skaistu ātriju, kāpnēm, kafejnīcu, izeju uz dārzu, trim galerijām. Nekas nesamērīgs ar Latvijas mērogiem. Mēs rēķināmies, ka arī izstaigāt trīs izstāžu zāles vienā reizē ir pietiekami.

Vēl par labdarību runājot – pie tiem, kas palīdz, visi arī vēršas ar saviem lūgumiem. Visiem noteikti nevarat palīdzēt?

Šobrīd ir daudz labdarības fondu, kas specializējušies katrs savā jomā, un, ja ir tāda nepieciešamība, mēs sazināmies ar attiecīgo tēmu risinošiem fondiem. Starp mums nav konkurences kā biznesā, mēs esam kā sadarbības partneri. Ja lūdz palīdzību, piemēram, redzes uzlabošanai, zinām, kuram fondam šo lūgumu pārsūtīt. Es zinu, ka attiecībā uz dzirdes aparātiem ir tieši tas pats – ja citi fondi saņem lūgumu palīdzēt iegādāties dzirdes aparātus, viņi pieprasījumus atsūta mums, un tad mēs savu iespēju robežās nodrošinām atbalstu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē