Tādēļ izmantošu aizejošā gada pēdējo repliku, lai nedaudz pabojātu brīvdienas mūsu valdībai un politiskajiem līderiem, kuri Ziemassvētku priekšvakaru izvēlējās, lai kārtējo reizi bez pienācīgiem publiskiem argumentiem aiz slēgtām durvīm izlemtu, ka valstij jāiztērē kosmiska summa, piedāvājot no zviedru līdzīpašniekiem Telia atpirkt mazākuma daļas uzņēmumos Tet un LMT.
Par cik? Kādēļ tagad? Kādēļ vispār? Šie un daudzi citi jautājumi palika neatbildēti un, godīgi sakot, pat lāga neuzdoti, jo jau vismaz kopš vasaras uz valdības galda esošā lēmuma pieņemšanai tika izvēlēts laiks, ko tradicionāli saskaņā ar vissliktāko politiskās pārvaldības praksi izvēlas, lai izmantotu sabiedrības vispārējo atslābumu garo brīvdienu priekšvakarā. Latvijas Telekomunikāciju asociācijas prognoze, ka Tet un LMT izpirkšanas cena varētu būt vairāk nekā pusmiljards eiro, gan jau nav bez pamata.
"Mēs esam piegājuši saimnieciski šim jautājumam un redzam, ka šis piedāvājums ir pilnībā ekonomiski pamatots un viennozīmīgi valsts interesēs, ja otrs akcionārs piekritīs, tas būs no valsts skatpunkta izdevīgs," aizbildinoties ar zviedriem piedāvātās pirkuma summas komercnoslēpumu, apgalvoja ekonomikas ministrs. Bet premjere preses konferencē pēc valdības sēdes vispār nepiedalījās un šī politiskā lēmuma saimnieciskumu neargumentēja. Tas pats par sevi šķiet nepieņemami šī lēmuma mēroga un valsts uzņemto finanšu saistību dēļ.
Tās pašas valdības ministrs, kura pieļauj, ka Daugavā aizvien tiek būvēts pālis, uz kura nekad netiks uzcelts tilts, un pa to nekad neies Rail Baltica vilciens, apgalvo, ka valdība ekonomiski pamatoti izlēmusi zviedriem piedāvāt vairākus simtus miljonu eiro, lai tieši šobrīd atpirktu daļas Tet un LMT. Kādēļ gan neticēt uz vārda, pat ja publiska argumentācija un tās pakļaušana skrupulozai kritikai izpaliek.
Bet, kā zināms, latvietis savas mentālās veselības saglabāšanai jau izsenis izvēlējies labāk bēdu palikt zem akmeņa un pāri iet dziedot nekā ņemt problēmu aiz dziesmas, ieskatīties tai acīs un risināt. Tagad ironizējam par bezjēdzīgu, miljoniem eiro dārgu betona pāli Daugavā. Pāli kā paliekošu pieminekli nesaimnieciskumam, publisko līdzekļu izšķiešanai un efektīvas valsts pārvaldes un politiskās vadības trūkumam.