Politico (izdevums, kura galvenā vērtība ir nopietnas pretenzijas uz objektīvu analītiku un attiecīgi arī iespējami neitrālāks skats uz procesiem un notikumiem) arī secina, ka nepieciešamība iesaistīties vienlaikus divu šāda mēroga konfliktu noregulēšanā ir izrādījusies pārāk liela nasta apvienotajai Eiropai, vienlaikus parādot tās sašķeltību.
Domstarpības ES iekšienē tikmēr virmo ap tādiem jautājumiem kā atbalsts Palestīnas valsts izveidei, prasība izsludināt pamieru Gazas joslā, kā arī humanitārās palīdzības sniegšana tās civiliedzīvotājiem. It īpaši Rietumeiropas valstīm nākas ņemt vērā kā vietējo musulmaņu (vidēji 10–15% iedzīvotāju), tā kreisi liberālo pilsoņu propalestīniskos noskaņojumus, kuri ievērojami atšķiras no EK prezidentes viennozīmīgā atbalsta Izraēlai un izpaudās arī ANO Ģenerālās Asamblejas balsojumā par rezolūciju ar aicinājumu nekavējoties izsludināt pamieru Gazas joslā, – ES dalībvalstis balsoja kā par, tā pret rezolūciju, vēl daļai no tām (arī Latvijai) balsojumā atturoties.
Problēma šajā gadījumā tikmēr ir ne tikai tajā, ka vienotas nostājas neesamība un kā ES augstāko amatpersonu, tā nacionālo valstu politiķu savstarpējās vārdu apmaiņas un pretrunīgie paziņojumi pazemina savienības ietekmi pirmkārt jau nerietumu pasaulē. Problēma ir arī tajā, ka vienotas nostājas izstrāde ir sarežģīta atšķirīgo viedokļu dēļ, kā arī tur, ka neizlēmība šajā ziņā atstās ietekmi arī uz līdz šim vairāk vai mazāk vienoto nostāju par atbalstu Ukrainai, kas pamatvilcienos, pat neraugoties uz atsevišķu valstu frondu, līdz šim ir ticis nodrošināts.
Sankcijas pret Krieviju virknei ES dalībvalstu ir maksājušas gana dārgi ekonomiskajā ziņā, savukārt karadarbības Ukrainā ieilgšana rada aizvien pieaugošu nosacīto nogurumu to sabiedrībās, kamdēļ nespēja panākt vienotu nostāju par Tuvo Austrumu konfliktu draud ar vismaz mēģinājumiem pārskatīt nostāju arī attiecībā pret Ukrainu, kas ir atklāti neiepriecinoša perspektīva kā visai ES kopumā, tā jo īpaši Baltijas valstīm.