Tas savukārt samazina iespēju, ka Taivānas jautājums var kļūt par cēloni militāram konfliktam ar lielvaru – Ķīnas un ASV – iesaisti.
Šāds konflikts kļūtu iespējams, ja Taivāna izlemtu atteikties no kopš 1992. gada oficiāli pastāvošās vienas Ķīnas politikas un pasludināt neatkarību de iure. Turklāt iepriecinošāki scenāriji netiek zīmēti arī gadījumam, ja salinieki izšķirtos par tuvināšanos Ķīnai, virzoties uz apvienošanos pēc principa "viena valsts – divas sistēmas".
Vienlaikus kā priekšvēlēšanu solījumi, tā vēlēšanu rezultāti rāda, ka riskēt Taivāna negrasās un paliks pie esošā status quo. Lai arī par prezidentu tika ievēlēts salas neatkarību atbalstošais, proamerikāniskās Demokrātiski progresīvās partijas (DPP) kandidāts Lai Cjinde (Rietumos zināms kā Viljams Lai), kurš saņēma 40,05% balsu (Taivānā vēlēšanas notiek vienā kārtā un par uzvarētāju kļūst lielāko atbalstu saņēmušais kandidāts), parlamenta vēlēšanās DPP zaudēja iepriekšējo vairākumu. Tiesa, vairākuma nebūs arī sadarbību ar Ķīnu atbalstošajam gomindānam, kam nāksies sadarboties ar trešo spēku – palikšanu pie salas esošā statusa sludinošo Taivānas Tautas partiju.
Būtiski ir, ka mainīt Taivānas pamatlikumu (nepieciešams, lai mainītu stratēģisko kursu) nav iespējams bez vienota administrācijas vadītāja un parlamenta atbalsta. Tas, ņemot vērā spēku sadalījumu, nozīmē – vismaz nākamajos četros gados izmaiņas nav gaidāmas.
Cits jautājums, ka situācijas attīstība ir atkarīga ne tikai no Taivānas. Tā tas jautājums lielā mērā ir kļuvis par kontinentālās Ķīnas iekšpolitikas faktoru. Ķīnas līderis Sji Dziņpins ir publiski solījis abu Ķīnu atkalapvienošanu, un šī solījuma neizpildīšana viņam var dārgi izmaksāt 2027. gadā, kad Sji gatavojas pārvēlēties amatā uz ceturto termiņu. Ķīnas Komunistiskā partija nav tik monolīta, kā tiek demonstrēts ārpasaulei, un tās rindās netrūkst Sji oponentu, kuri labprāt redzētu viņa krišanu.
Gaidīt, kamēr Taivāna pati aizdreifēs līdz neatkarībai (kas ir ticami, ņemot vērā paaudžu maiņu), nevar arī ASV – gan ģeopolitiskās konfrontācijas ar Ķīnu pieauguma, gan pēdējās militārā potenciāla palielināšanās dēļ. Tas viss kopā nozīmē, ka spriedze reģionā ir mazinājusies tikai uz kādu acīmredzami ne ilgu laiku.