Lai gan klāt nebija ne Ķīnas, ne Krievijas līdera (abiem netieši liekot saprast, ka BRICS un citas nerietumu apvienības viņiem ir svarīgākas par G20), samits ritēja ne tik daudz pēc Rietumu, cik pēc globālo Dienvidu dienaskārtības.
Pats uzskatāmākais šo faktu apliecinošais piemērs ir Rietumvalstu ievērojamā piekāpšanās Ukrainas jautājumā samita noslēguma deklarācijā. Šajā dokumentā atšķirībā no iepriekšējās, pirms gada Indonēzijā pieņemtās deklarācijas vairāk nav ne vārda par Krievijas iebrukuma Ukrainā nosodīšanu. Ir tikai vispārīgas frāzes par to, ka mainīt robežas ar spēku nav labi, un vēl piebilde, ka katra no deklarāciju parakstījušajām valstīm patur tiesības uz savu viedokli. Tas pieļauj plašus un dažādus deklarācijas traktējumus.
Šāda dokumenta parakstīšana Rietumvalstīs savukārt tiek attaisnota ar to, ka pretējā gadījumā tikšanās Ņūdeli kļūtu par pirmo G20 samitu, kas beidzas bez noslēguma deklarācijas, kā arī ar vēlmi diplomātiski piespēlēt Indijai, kuru it īpaši ASV redz kā būtisku sabiedroto topošajās antiķīnas aliansēs. Vai pat ar pieminētajiem stipri dažādajiem deklarācijas traktējumiem.
Lai cik labi arī izklausītos skaidrojumi, realitāte tikmēr acīmredzami ir tāda, ka Ņūdeli samitā Rietumvalstis sastapās ar vienotu vadošo nerietumu valstu gatavību atteikties no noslēguma deklarācijas parakstīšanas, ja tajā netiks iekļauti pēdējām vēlamie traktējumi, kā arī izrādījās negatavas šādai situācijai. Savukārt līderis, kurš spētu uzņemties iniciatīvu, Rietumu politiķu vidū neatradās – parādi pārliecinoši diriģēja Indijas premjerministrs Narendra Modi.
Galvenā tikmēr gan nav minētā deklarācija, kuras pildīšana vai nepildīšana ir atkarīga no katras valsts labās gribas. Daudz svarīgāks ir fakts, ka Rietumvalstis nespēja nedz panākt sava redzējuma iekļaušanu noslēguma dokumentā, nedz arī atteikties no tā parakstīšanas. Lai saglabātu G20, tika piekrists rezolūcijai, kurā bez Ukrainas netrūka arī citu Rietumu redzējumam neatbilstošu punktu. Rezultātā neatkarīgi no tā, kā notikušo skaidro Rietumos, nerietumu pasaulē šis solis visbiežāk tiek uztverts kā politiska kapitulācija un konkurentu (nevis Rietumu) diktēto noteikumu pieņemšana. Kas ir pirmais šāds gadījums pēdējo nu jau vairāk par trīsdesmit gadu laikā un draud arī kļūt par precedentu.