Te uzreiz jāuzsver, ka neticu ne tikai reālpolitisku iemeslu dēļ, tas ir, neticu tam, ka jebkurš no viņiem esošajā politiskajā situācijā un salikumā būtu ievēlams, kas jo īpaši attiecas uz mazskaitlīgās un ideoloģiski visai vientuļās Saeimas Progresīvo frakcijas izvirzīto Pinto.
Ja vien neesi avantūrists, lai kandidētu uz prezidenta amatu, jābūt lielai vēlmei un ticībai, ka tavos un tavas politiskās aizmugures spēkos ir to panākt. Neviens no kandidātiem šādu pārliecību neizstaro. Abu koalīcijas smagsvaru – Apvienotā saraksta un Jaunās Vienotības (JV) – izvirzītie kandidāti Pīlēns un Rinkēvičs ir savas karjeras gados pietiekami izkoduši politisko procesu un pārāk labi apzinās savas komfortzonas sarkanās līnijas, lai gan paļautos uz savu ievēlēšanu, gan no sirds ticētu, ka ievēlēšana par valsts prezidentu un tieši tādā anturāžā, kādu to spēj šobrīd piedāvāt Latvijas politiskā vide, ir tas, kas viņiem ir ērts, vajadzīgs un no sirds kārots. Bet abi kungi – atļaušos to minēt kā faktu, ne apsaukāšanos – ir pietiekoši egocentriski, lai pēdējais aspekts viņiem nebūtu mazsvarīgs.
Labi, Pīlēna gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka sapnim par Rīgas pili viņš mērķtiecīgi pakārtojis vairākus pēdējos gadus, sākot ar sev glaimojošas grāmatas izdošanu līdz politiskas apvienības izveidošanai, kuras, iespējams, galvenais (visticamāk, ne īpaši garā politiskā mūža) uzdevums bija sava patrona izvirzīšana prezidenta amatam. Tomēr jau valdības veidošanas procesā pieciestie pazemojumi gan no politisko partneru puses, gan iepriekš maz kuru interesējušo būvnieku pēkšņi kritizēt saskrējušo mediju un publikas puses nevarēja Pīlēnam neradīt nekomfortablo un nepierasto sajūtu, kad nākas uzzināt, ka ne visi tevi respektē un ieklausās, bet pat atļaujas ironizēt. Sajūtu, ko nespēja amortizēt pat no Pīlēna labvēlības atkarīgo apvienības biedru neslēptā lišķība. Tādēļ Pīlēna kandidēšana šajā posmā izskaidrojama ar to, ka pārāk daudz likts uz spēles un atkāpties jau ir par vēlu.
Kas attiecas uz vienu no Latvijas ierēdniecības un pēdējos gados arī politiskās elites senākajiem un ietekmīgākajiem spēlētājiem Rinkēviču, tad vairāk ticams, ka viņa galvenā misija šajās maija dienās ir nepieļaut Pīlēna panākumus un tādējādi triecienu JV, ne paša ievēlēšanu. Bet tālāk jau visi ceļi vaļā.