Jūsu vadītā biedrība izplatījusi paziņojumu, kurā atzinīgi vērtējat Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu uz laiku aizliegt retranslēt un izplatīt Latvijā vienu no Krievijas televīzijas kanāliem, taču vēršat uzmanību, ka šo aizliegumu ne visi ievēros.
Jā, Rossija RTR ir populārs kanāls lielā daļā sabiedrības, mūs satrauc, ka klienti var atteikties no sadarbības ar legālajiem televīzijas satura izplatītājiem un vairāk sākt izmantot nelegālos jeb tā sauktos pirātiskos pieslēgumus.
Esat apzinājuši, cik tādu Latvijā ir?
Šobrīd Rīgas Ekonomikas augstskolas profesora Arņa Saukas vadībā top pētījums, tas būs pabeigts aprīļa beigās. Bet provizoriski jau ir zināms – kopā mums ir 760 tūkstoši mājsaimniecību, kurām ir televīzijas pieslēgums, aptuveni 140 tūkstošu izmanto nelegālo izplatītāju pakalpojumus.
Ārkārtīgi daudz!
Jā, gandrīz 20%. Tāpēc arī tika dibināta biedrība Nē, pirātismam Latvijā.
Kas ir jūsu vadītās organizācijas dibinātāji, biedri?
Nē, pirātismam Latvijā dibinātāji ir tādi pazīstami TV nozares uzņēmumi kā Viasat AS Latvijas filiāle, Lattelecom, Baltcom un Pirmais Baltijas kanāls, kā arī filmu izplatītāji Forum Cinemas, nesen iesniegumu dalībai biedrībā iesniedzis arī Cinamon Kino. Vēl gaidām iesniegumu no Dautkom TV – tas ir Daugavpils kabeļoperators. Latvijas pierobežā šī problēma ir ļoti aktuāla – ir veseli ciemi, kuros gandrīz visi lieto nelegālos televīzijas pieslēgumus.
NEPLP lēmums par Krievijas TV kanāla pārraidīšanas liegumu bija balstīts nevis autortiesību pārkāpumos, bet gan saistībā ar propagandu. Tiem, kas cenšas ietekmēt sabiedrības viedokli, nebūtu nekādu iebildumu, ja kāds viņus pārraidītu arī nelegāli.
Ja tas ir saskaņots ar tiesību īpašnieku, tā varētu būt, bet tad lai pakalpojuma sniedzējs to pierāda.
Sanāk tā, ka televīziju satura ražotāji, operatori, filmu izplatītāji cieš lielus zaudējumus, jo nesaņem naudu no lielas daļas kabeļoperatoru?
Tieši tā. Mums arī bija tikšanās ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Ināru Pētersoni, viņa tieši interesējās, kāds ir nelegālo izplatītāju biznesa modelis.
Un kāds tas ir?
Ļoti vienkāršs. Tur, kur legālajiem ir izmaksu pozīcijas – satura ražošana, maksājumi autortiesību aģentūrām un blakustiesību maksājumi –, nelegālajiem ir ietaupījums, jo viņiem ir tikai tehniskās izmaksas. Līdz ar to izmaksu optimizācija viņiem kopā veido ap 60–70%. Tā ir tā ēnu ekonomikas pelēkā zona. Daži no viņiem legāli darbojas kā interneta provaideri un papildus piedāvā arī nelegālus televīzijas pakalpojumus. Es pati personīgi saskāros ar šādu gadījumu – interneta provaiders piedāvāja Card Sharing pakalpojumu – televīzijas pieslēgumu caur internetu, izmantojot dekoderi un speciālus pieejas kodus, aptuveni par 200 kanāliem prasot četrus – toreiz vēl latus – mēnesī. Skaidrs, ka tā ir absolūti neadekvāta cena attiecībā uz legālajiem operatoriem, kuriem ir jāmaksā kanālu īpašniekiem par tiesībām tos pārraidīt.
Visu interviju ar Daci Kotzevu lasiet pirmdienas, 11. aprīļa laikrakstā Diena!
Viktors Krickis
dainis