Sabiedrība tiek biedēta ar neizbēgamām šausmām, gandrīz badu, bet lēmumi, kas šīs šausmas varētu novērst, tiek novilcināti līdz pēdējam brīdim. Tieši tā notika ar uzņēmēju atbalstu Covid-19 pandēmijas laikā, tieši tas pats atkārtojas šobrīd, kad sabiedrības vairākums tiek burtiski novests līdz izmisumam ar stāstiem par gaidāmajām kosmiskajām apkures, elektrības, gāzes un pārtikas cenām, bet risinājumi netiek piedāvāti. Protams, krietnu devu šim izmisumam piešķīra idejas par kaut kādām "mērķētām grupām", kurām atbalsts pienāksies, bet pārējiem jāglābjas pašiem, krājot ziemai un vienlaikus fiksi investējot tūkstošiem eiro saules paneļos, ēku siltināšanā vai pat elektroauto iegādē! Tas nekas, ka trešdaļai Latvijas iedzīvotāju nav nekādu uzkrājumu, tikpat daudziem tādi ir algas vai divu apmērā, bet pusei mēnešalga uz rokas šī gada pirmajā ceturksnī, pēc CSP datiem, bija zemāka par 743 eiro.
Labklājības ministrija piektdien beidzot nāca klajā ar priekšlikumu vismaz energoresursu cenu kompensēšanā nekādas īpaši nabago grupas starp vidēji nabagajiem nemeklēt. Nākamajā apkures sezonā Latvijas valsts visiem iedzīvotājiem varētu kompensēt pusi no siltumenerģijas, elektrības un dabasgāzes tarifu pieauguma virs iepriekšējās apkures sezonas valstī vidējiem rādītājiem. Lai gan skaidrs, ka šāda "labdarība" pamatā izriet no LM un sociālās aprūpes pārvaldības sistēmas nespējas «mērķētās grupas» dabā sameklēt un atšķirt no pārējām, labi, ka vismaz tā. Tagad būtu svarīgi spert nākamo soli un atzīt, ka arī degvielas akcīzes un PVN pārtikai samazināšana ir normāli daudzās ES valstīs aprobēti soļi, kam ir ne tikai sociāla, bet arī ekonomiska jēga ārkārtīgi augstā inflācijas līmeņa koriģēšanai. Jāņem vērā, ka šī pamatā nav klasiska patēriņa vai "naudas drukāšanas", bet gan ārēju apstākļu izraisīta inflācija. Un, ja mēs runājam par Finanšu ministrijas piesaukto banālo argumentu, ka mums esot "jādomā par nākamajām paaudzēm", tad jāsaka, ka kaut vai no tīri salīdzinošā viedokļa tas neiztur kritiku. Latvijas Bankas dati liecina, ka valdības ārējais parāds šī gada aprīlī Latvijā bija nieka 42,6% no IKP, ar to mūs ierindojot 21 vietā starp 27 ES dalībvalstīm. Salīdzinājumam – eirozonas valstīs vidēji tas ir ap 100% no IKP, Grieķijā un Itālijā attiecīgi ap 200 un 160, bet "fiskālās gudrības" paraugvalstī Vācijā ap 70% no IKP.