Pēdējais mēģinājums

Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons pauda gandarījumu par notikušo, vienlaikus piebilstot, ka Krievijai ir nepieciešams mainīties. Ar mainīšanos kā Džonsons, tā vēl virkne citu politiķu, kas nāca klajā ar līdzīgiem izteikumiem, protams, saprot tikai un vienīgi to, ka Krievija pieņem Rietumu spēles noteikumus un iekļaujas Rietumu veidotajā pasaules kārtībā uz Rietumu noteikumiem. Nekādi citi varianti nav paredzēti.

Principā šādi aicinājumi ir vai nu naivi un bezjēdzīgi, vai arī liekulīgi.

Nav skaidrs, kamdēļ daļa Rietumu politiķu joprojām tic, ka Krievijā plašas iedzīvotāju masas ilgojas pēc Eiropas vērtībām un demokrātijas, bet ieviest viņiem tās traucē tikai autoritārais Vladimira Putina režīms.

Šķiet, būtu bijis pēdējais laiks ieraudzīt, ka nu jau gadus četrus Krievijas ierindas pilsonis uz Rietumiem raugās labākajā gadījumā ar nicinājumu, ka tā jau krietnu laika sprīdi vairs nav Putina Krievija –  tas ir Krievijas Putins.

Krievija prorietumnieciskumu ir izslimojusi pilnībā, pārliecinoši un vismaz uz pāris paaudzēm. Attiecīgi arī Rietumi vairākumam sabiedrības nav nedz autoritāte, nedz ideāls, uz kuru tiekties. Priekšroka tiek atdota suverēnas valsts nākotnes vīzijai, apvienotai ar nacionāli konservatīvu autoritārismu, kuru papildina demokrātijas elementi. Šāds politiskais modelis nav unikāls, piemēram, līdzīgas politiskās iekārtas (visbiežāk gan bez suverenitātes de facto) ir spējušas nodrošināt virknes Āzijas tā dēvēto tīģervalstu ekonomiskos izrāvienus.

Bez tam tieši Krievija ir kļuvusi par simbolu kā Rietumu globalizācijas modeļa kraham, tā Rietumu politiskajai bezspēcībai, un tieši pie Krievijas robežām ir pilnā skaļumā sākuši zvanīt Rietumu civilizācijas norieta zvani. Attiecīgi arī nepārsteidz baiļu un naida sajaukums, ar kādu it īpaši tā dēvētie anglosakši vēršas pret Maskavu, kaut vai vismaz mēģinot atkal nosvērt svaru kausus par labu sev. 

Var pieļaut, ka Skripaļa lieta ir tikai sākums. Līdzko tā sevi būs izsmēlusi, sekos jauni skandāli, apsūdzības un sankcijas. Vienīgā problēma, ka visa šī ažiotāža būtībā ir izmisuma solis, jo Krievijas vilciens jau ir aizgājis. Vienlaikus šis fakts tomēr neizslēdz iespēju, ka Rietumiem vēl izdodas atrast kādu Krievijas vājo vietu un panākt, ka tā pati aptur šo vilcienu.