Pandoras lāde nr. 2

Neilgi pirms tam Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs un viņa Kosovas kolēģis Hašims Tači paziņoja, ka viens no ceļiem, ka panākt abu pušu mierizlīgumu, ir robežu pārskatīšana. Nav oficiālu versiju par to, kā šī būtībā apmaiņa ar teritorijām varētu izskatīties dzīvē, tomēr eksperti uzskata, ka runa ir par četriem serbu apdzīvotiem rajoniem Kosovā un diviem albāņu apdzīvotiem rajoniem Serbijā. Apmaiņa ar šīm teritorijām pavērtu vismaz cerības uz pieņemamiem kompromisiem ieilgušajā pretim stāvēšanā, kā arī atvērtu ceļu vispirms Serbijai, bet vēlāk arī Kosovai uz dalību ES.

Jāatgādina, ka Kosova, kura 2008. gadā ar rietumvalstu atbalstu vienpusējā kārtā pasludināja neatkarību, Serbijas konstitūcijā joprojām tiek uzskatīta par šīs valsts sastāvdaļu. Lai pievienotos ES, Serbijai ir jāveic izmaiņas pamatlikumā, taču tas ir iespējams tikai ar referenduma starpniecību. Šobrīd vairākums iedzīvotāju atsakās atteikties no Kosovas, tomēr apmaiņa ar teritorijām varētu nostāju mīkstināt. Kosovai tikmēr vienošanās ar Serbiju ir nepieciešama pilnvērtīgas neatkarības atzīšanai, jo daudzas valstis, tostarp pat atsevišķas ES dalībvalstis, atsakās to atzīt, kamēr Prištinas neatkarībai nav piekritusi Belgrada.

Tajā pašā laikā šādam solim diemžēl ir visas iespējas kļūt par vēl vienu Pandoras lādi. Lai arī apmaiņu ar teritorijām atbalstītāji uzsver, ka tas būs unikāls solis, kas nevar tikt uzskatīts par precedentu, arguments ir labākajā gadījumā naivs. Tas pats tika apgalvots arī par Kosovas neatkarības pasludināšanu, taču nekavēja Krievijai notikumus Kosovā izmantot saviem ģeopolitiskajiem mērķiem, turklāt rindā jau ir sastājušies vairāki citi pretendenti uz līdzīgām darbībām. Ja sāksies arī mainīšanās ar teritorijām, vadoties pēc etniskā principa, sekas solās kļūt neprognozējamas.

Vienošanās arī palielinās etnisko spriedzi Balkānos un liks uzdot jautājumu, kamdēļ vieniem serbiem un albāņiem ir atļauts tas, kas tiek liegts citiem viņu tautiešiem. Piemēram, Bosnijas Serbu Republika sapņo par iekļaušanos Serbijā, bet Maķedonijas albāņi neslēpj vēlmi mainīt valstisko piederību, savukārt spriedzes Balkānos netrūkst arī bez šīm tendencēm. Cits jautājums ir, ka esošā nenoteiktība nevar turpināties bezgalīgi, bet citu kompromisiem kaut nedaudz līdzīgu risinājumu vienkārši nav.