Šajā reizē stāsts ir par ik uz soļa sastopamo vēlmi kādu netīkamu personu verbāli nospļaudīt, novemt, nolinčot, ko atkal jo spilgti atklāja asā reakcija uz Valsts prezidenta neveiklo uzrunu Dziesmu un deju svētku noslēgumā.
Strīdu karstumā daudzi atsaucas uz vārda brīvību, tiesībām kritizēt it visu, kas netīk. Jā, taču kritika kā tāda var tikt attiecināta vienīgi uz rīcību (vai rīcības trūkumu). Savukārt, ja skarbi vārdi tiek veltīti kādai personai tikai tāpēc, ka "tā riebjas", "vienkārši ciest nevaru", ja netīk personas izskats, uzvārds, tautība u. tml., jau ir pārkāpta robeža starp kritiku un vairāk vai mazāk prastu lamāšanu. Un lielā problēma ir tieši tajā, ka daudzi jo daudzi neapzinās šīs robežas esamību, bet tie, kuri apzinās, bet tīši to pārkāpj, rīkojas ar konkrētu mērķi – kaitēt. Piemēram, Vējoņa gadījumā – pārvēlēšanai pēc gada vai, īstermiņā raugoties, to spēku nepārvēlēšanai rudenī, kas viņu ievēlējuši. Protams, apšaubāms, vai šāda kampaņošana var būt kaut cik efektīva. Jā, sabiedriska doma ir kaut kas tāds, ar ko var manipulēt, to labi apzinās jau pieminētie bļāvēji. Taču nav noslēpums, ka publiski sacelto negāciju intensitāte ne vienmēr ir apliecinājums tam, ka "tauta tā domā". Droši vien kāda daļa sabiedrības, bet, iespējams, ļoti maza daļa (lai arī ļoti skaļa). Tāpat šos "kaķa lāstus" bieži vien liela daļa sabiedrības nemaz nesadzird, jo tie izskan šaurā domubiedru lokā, vai arī ņem vērā kā pārlieku subjektīvus. Spilgts apliecinājums teiktajam ir kaut vai pašreizējā Valsts prezidenta augstā popularitāte sabiedrībā, pat neskatoties uz viņam veltīto kritiku un arī regulārajiem centieniem viņu izsmiet. Bet tas arī nozīmē, ka tas, ko dēvē par sabiedrisko domu, ne vienmēr var būt labi izmantojams arguments lēmumu pieņemšanā – politiķi to zina, ne velti daudzi piketi, demonstrācijas vai interneta saziņā raisītas histērijas lēmumu pieņemšanā tiek ignorētas. Jo svarīgi spēt pārliecināt ar argumentiem, nevis skaļu bļaušanu vai netīkama viedokļa paudēja pazemošanu.
Ja ar šo nepietiek, tos citu cilvēku nozākātājus es aicinātu kaut mirkli iejusties viņu publiski pazemoto personu ādā. Jums tādas kļūdas nebūtu? Varbūt. Bet būtu citas vai tāpat kādam nepatiktu tieši jūsu domu gaita, runas veids, frizūra, deguna forma vai sazin vēl kas. Un nekautrētos ar apvemšanu. Jūs justos labi, neko nespējot pret to pasākt?
ļuļa
Ģēģeris
Nja