Ne tikai klimata jautājums

Lai arī ne galvenajā, taču ANO tribīnē Grēta, protams, nenokļuva nejauši. Par to, lai viņa izteiktos, kā arī par to, lai viņas vārdi iegūtu plašu rezonansi, rūpējās prāva komanda, tieši un pastarpināti saistīta ar tādām organizācijām kā Ala Gora, Džordža Sorosa un Bila un Melindas Geitsu fondi. Ja vienkāršoti, tad ar ļaudīm, kuri risinājumos cīņai ar klimata izmaiņām ir ieguldījuši milzīgus līdzekļus.

Jautājums par to, vai lielos investorus šajā gadījumā tiešām satrauc klimata izmaiņas vai arī ieguldījumi vienkārši paver daudzsološas peļņas iespējas, šajā gadījumā organiski atvirzās otrajā plānā. Priekšplānā tiek virzīts fakts, ka klimata izmaiņas ir problēma, kuru nepieciešams novērst vai vismaz mazināt, noklusējot, ka galvenie cīnītāji nav gluži nesavtīgi. Vai pavisam noteikti nav nesavtīgi, lai gan cenšas par tādiem uzdoties.

Jebkurā gadījumā Grētas kvēlā runa ļauj aktualizēt šai elites daļai vēlamo dienas kārtību, kas kopumā nav slikti, jo piesaista uzmanību gan problēmai, gan nepieciešamībai to risināt. Vienlaikus paralēli tiek aktualizēts arī cits jautājums, par kuru vairākums ekoaktīvistu, visticamāk, pat neiedomājas.

Runa ir par mēģinājumiem padarīt vides aizsardzību par jaunu globālo ideoloģiju. Līdzšinējā šāda ideoloģija, ultraliberālais globālisms, šobrīd piedzīvo norietu, pie dzīvības vēl turas tikai Rietumos, un arī tad pēdējiem spēkiem. Kopā ar ultraliberālismu aiziet nebūtībā arī Rietumu varenība un iespējas pasaules mērogā virzīt sev vēlamo dienas kārtību.

Vēsturiski dominējošo lielvaru un valdošo vērtību sistēmu nomaiņa, protams, nav nekas neparasts, tie ir pašsaprotami procesi. Tajā pašā laikā neviena elite savas pozīcijas nekad nav atdevusi bez cīņas, un arī šoreiz globalizāciju virzījusi elites daļa negrasās padoties. Izeja tiek meklēta, iznīkstošā ultraliberālisma vietā daļēji piedāvājot, daļēji uzspiežot visai radikālu ekosociālismu.

Tieši šādu vēstījumu, visticamāk, pati to pat nenojaušot, pasaules valstu līderiem nodeva Grēta. Un viņai ir piedodami nezināt, ka radikāla ideoloģija, it īpaši, ja tā tiek lielākā vai mazākā mēra uzspiesta, gandrīz vienmēr sola arī nevis kādu problēmu risinājumus, bet gan pavisam citas un diemžēl ievērojami radikālākas problēmas.