Vispirms uzmanību piesaista tas, ka vardarbības mazināšanu ģimenēs (pamatā – pret sievietēm vērsto) cer panākt ar... vardarbību. Ar psiholoģisku spiedienu pret tiem, kuri iebilst, vai nu sakot, ka konvencija nav panaceja, tā pati par sevi visas problēmas nerisina, vai ka to pašu var panākt, precīzāk ievērojot jau tagad Latvijā spēkā esošos likumus, vai ka blakus varbūt labām konvencijā ierakstītām tēzēm ir arī tādas, kas vai nu Latvijā nebūtu pieņemamas, vai vismaz vispirms izdiskutējamas (piemēram, par viendzimuma laulībām).
Tātad sākt vajadzētu ar diskusijām par konvenciju pēc būtības. Punktu pa punktam izvērtējot.
Varbūt ne vienas diskusijas ietvaros, bet daudzu. Ko tā vietā redzam? Ir bijušas pāris, es teiktu, pseidodiskusijas, kurās pārsvarā dominējis vienas puses viedoklis, varbūt kādu, kuram ir iebildumi (lai arī bez pietiekamas argumentācijas vai ar skatījumu no cita aspekta), pieaicinot "smukuma pēc". Kad viena puse (visbiežāk – konvencijas aizstāvji) konstatē, ka ar to nav pietiekami, lai panāktu savu, sākas publiska pretinieku nozākāšana. Līdz pat pēdējam piemēram, kad izsmejamo lokam piepulcināts katoļu arhibīskaps. Ja atļaujies paust atšķirīgu viedokli, tātad... Un seko epitetu uzskaitījums. Vai šāda pieeja var vest pie cerētā rezultāta? Diez vai. Drīzāk – pie viedokļu polarizācijas tiem, kuri spēj skaidri formulēt attieksmi par vai pret konvenciju, vai arī – apātijas, distancēšanās no šī jautājuma tiem, kuriem nav pieņemamas abu iepriekšminēto pušu viedokļu izpausmes. (Un tas pat nenozīmē, ka malā stāvētājiem būtu vienaldzīga tēma par vardarbību ģimenē vai jautājums par viendzimuma laulībām, – vienkārši, kad divas puses plūcas, citi labāk pastāv malā, vismaz no lieka ziluma zem acs vai sejas apspļaudīšanas tā var izsargāties.)
Problēma arī tāda, ka minēto tēmu dažādas partijas ņēmušas savā priekšvēlēšanu cīņas bruņojumā,
attiecīgi vienām iestājoties pret no konvencijas it kā izrietošo viendzimuma laulību interpretāciju, otrām – par normām, kas vērstas uz vardarbības mazināšanu ģimenē. Redzams, ka katra puse faktiski runā savā valodā, otrā neklausoties, tas arī to visu padara par tādu kā strupceļa situāciju.
Risinājums tātad – rāmāk, prātīgāk un cienīgi diskutējot. Cienot pretinieka tiesības uz viedokli, nevis viņu pazemojot.
indulis
Vai
reptilis