Kolektīvā bezatbildība

Apzinoties, ka viens no galvenajiem naudas trūkuma cēloņiem ir valsts ilgstoša nespēja efektīvi apkarot ļaunprātīgos nodokļu krāpniekus, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka kopējais finanšu apjoms valsts budžetā nav nemaz tik niecīgs. Tāpēc, iedziļinoties valsts finanšu pārvaldības lauciņā, rodas aizvien lielāka pārliecība, ka otrs galvenais finansējuma nepietiekamības iemesls ir valsts pārvaldes nespēja kvalitatīvi un efektīvi pārvaldīt šos līdzekļus. Turklāt ar valsts pārvaldi domāju ne tikai valsti, bet arī pašvaldības.

Patiesībā šo situāciju raksturo spilgts citāts no VK secinājuma: "Ieklausoties šajās diskusijās, kurās lielākais uzsvars ir uz līdzekļu nepietiekamību, rodas loģisks jautājums – vai tiešām viss ir atkarīgs no naudas daudzuma? Vai viss pārējais – likumu normas, iedibinātie procesi un atbildīgo rīcība – ir tik pareizs un nevainojams, ka varam droši apgalvot, ka budžeta plānošanā un ierobežoto līdzekļu sadalīšanā esam atraduši un piemērojam visefektīvāko pieeju? Savās revīzijās vairākkārt esam secinājuši, ka budžets nekalpo kā līdzeklis valsts politikas realizācijai, t. i., valsts mērķi un valsts nauda "dzīvo katrs savu dzīvi". Vēl vairāk – naudu neprotam arī lietderīgi tērēt." Lūk, atslēgas vārds – neprotam (vai arī negribam).

Pētot valsts finanšu sistēmu un uzdodot valsts pārvaldes iestādēm arī diezgan neērtus jautājumus, ar kolēģiem esam secinājuši, ka valsts pārvaldē nav konkrēta cilvēka, iestādes vai jebkura cita atbildīgā un pilnvarotā subjekta, kas pārzinātu, kontrolētu un uzraudzītu nodokļu maksātāju naudas tēriņus. Tas arī rada labvēlīgus apstākļus tam, ka desmitiem, bet ļoti iespējams, pat simtiem miljoni eiro tiek prastā veidā vieglu roku izkleķerēti tikai tāpēc, ka visiem zināms – nav neviena, kurš kādā brīdī varētu atnākt pie "Skaistuma ministrijas Veiksmes spodrināšanas departamenta" atbildīgā ierēdņa un pateikt: "Zini, Pēteri, tu pērn esi izsaimniekojis pāris miljonu eiro. Tev šo naudiņu nāksies atmaksāt."

Kamēr valsts budžeta tērēšanas procesā valdīs "kolektīvās atbildības", bet reāli – nesodītas bezatbildības princips, tikmēr Latvija dzīvos pastāvīgā naudas trūkumā neatkarīgi no tā, cik naudas valsts budžetā būs.