Ko vēlēsim Eiropā

Redzams, ka šoreiz konkurences cīņa būs ļoti sīva. Pretendentos uz Latvijai atvēlētajām astoņām deputātu vietām ir pamatīga zvaigžņu plejāde. Gan politikas profesionāļi un tādi, kam ir liels potenciāls par tādiem kļūt, gan tie, kas varbūt citādi nav sevi apliecinājuši vai ir izmesti no "politiskās laivas" un vietu Eiropas Parlamentā saredz kā savu glābiņu.

Ko spēj un kas labs sagaidāms no Roberta Zīles (Nacionālā apvienība) un Ineses Vaideres (Vienotība), kuri jau 15 gadus ir profesionāli eiroparlamentārieši, vai Guntas Ančas (Progresīvie), kura šo pašu laiku turpat Briselē aktīvi darbojusies, daudz ko panākot kā cilvēku ar invaliditāti interešu lobiste, var saprast. Arī Valda Dombrovska (Vienotība) veikums ir starptautiski novērtēts. Vēl vairāki pretendenti arī labi zināmi, politikā, kā saka, ne vienu vien pudu sāls apēduši. Bet jautājums – kāds Latvijai pienesums varētu būt no tiem, kuri sevi nav parādījuši kā kādas jomas eksperti vai vismaz ne tādi, kuru zināšanas varētu likt lietā Eiropas mērogā? Kā, piemēram, Ansis Pūpols (pārstāvēšot Nacionālo apvienību) – jā, ļoti labs žurnālists reiz bija, bet vai ar to vien, ka reklāmā piesauc sava nākamā partijas biedra paveikto, pietiek, lai par viņu balsotu? Ko pats spēj? Ko piedāvā?

Mulsina tas, ka dažas partijas, arī Attīstībai/Par!, šajā brīdī klaji demonstrē, cik tukšs ir to līderu rezervistu soliņš, Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstu formējot ar viesmākslinieku rekrutēšanas metodes palīdzību.

Faktiski ar labām vietām sarakstā piepērkot slavenības, kas nestu partijai politiskus panākumus.

Uz šī grābekļa jau daža partija kāpusi, smagi no tā cietusi, bet tas citiem, šķiet, nav bijis par mācību. Jā, protams, vienmēr jau gribas cerēt, ka šoreiz tā nebūs, bet... redzēsim, ko viņu virzītie beigu beigās pārstāvēs – tikai paši sevi vai mazliet arī politisko spēku, kas savervēja, piesolot labu starta pozīciju.

Vēl jautājums, kam parasti pievēršam mazu uzmanību, bet šoreiz varētu būt aktuāls – kur dzīvo kandidāts un viņa ģimene. Ja jau tagad pamatā dzīvo ārzemēs, teiksim, Amerikā, vai ir ticams, ka pēc kļūšanas par Eiropas Parlamenta deputātu atcerēsies, no kuras valsts ievēlēts, un šad tad arī pie vēlētājiem būs sastopams?

Un vēl. Es gaidu pieteikto līderu publiskās diskusijas. Lai saprastu, par ko balsot, ir jādzird, kāds katram "skaistums no iekšām nāk".