Nesen jautājumu "Ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā?" Valsts prezidentam, premjerministram un aizsardzības ministram adresēja režisors Alvis Hermanis, un viņam piebalsoja daudzi domubiedri.
Tajā pašā laikā mūsu sabiedrības attieksme pret militārajiem draudiem polarizējas, tāpat kā 2020. gada pavasarī polarizējās attieksme pret Covid-19 draudiem. Gan toreiz, gan tagad manāms, ka ir cilvēki, kuri izjūt tik stipras bailes, ka labprāt patvertos lauku viensētā un uz laiku distancētos no ārpasaules. Taču ir arī tādi iedzīvotāji, kuri uzskata, ka jebkādi riski (epidemioloģiskie, militārie un citi) var satricināt visas pasaules valstis, izņemot mūsu Latviju.
Protams, nevar prasīt, lai amatpersonas spētu pārliecināt tos cilvēkus, kuri ieslīguši panikā vai bezrūpībā, taču pārējiem iedzīvotājiem pragmatiska informācija tiešām noderētu. Patlaban sabiedrību interesē, vai to mēnešu laikā, kas pagājuši kopš Ukrainas kara sākuma, Rīgā un citās pilsētās ir sagatavotas bumbu patvertnes un kā par to atrašanās vietu uzzināt. Tiem pieaugušajiem, kuriem ir mazi bērni, domājot par X stundu, protams, visvairāk rūp tas, kā varēs nogādāt drošībā mazuļus, tāpēc ir svarīgi zināt, vai varēs paļauties uz valsts iestāžu organizētu evakuāciju, piemēram, no Rīgas uz lauku novadiem vai ārzemēm. Taču ir arī tādi cilvēki, kuriem interesē, vai viņi, būdami bez militāras sagatavotības, varēs būt noderīgi valsts aizstāvēšanā visdažādākajās jomās – sākot no medicīnas līdz informācijas tehnoloģiju sfērai.
Svarīgs jautājums ir arī tas, kā iedzīvotāji X stundā varētu tikt informēti par situāciju. Pēc pētījumu kompānijas Kantar datiem, nesen kanālam LTV1 tika veltīti 13,4% no kopējā televīzijas skatīšanās laika, LTV7 – vien 5,1%, savukārt Latvijas Radio 1 tika atvēlēts 10,1% no kopējā radio klausīšanās laika. Šie dati parāda, ka paziņojums sabiedriskajos medijos nesasniegs visus iedzīvotājus. Gluži tāpat visu sabiedrību nesasniegs arī ziņa sociālajos tīklos, jo ne jau visi tviterī seko ministriem. Iespējams, racionālākais sabiedrības apziņošanas veids ir īsziņas visiem mobilo tālruņu lietotājiem, taču pandēmijas gadu pieredze rāda, ka īsziņas no valsts sektora mēdz pienākt ar kavēšanos, kā arī pastāv bažas par mobilo sakaru kvalitāti nomaļās vietās.
Tāpat ir skaidrs, ka plāns tam, ko darīt gadījumā, ja ģeopolitiskā situācija saasinās, vajadzīgs ne tikai valsts, bet arī katras pašvaldības līmenī.