Tiesa, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šogad patēriņa cenu pieaugums varētu krietni vien apsteigt tempu, kādā palielinās vidusmēra sabiedrības locekļa labklājība. Kaut ko līdzīgu piedzīvojām jau pēc iepriekšējās ekonomiskās krīzes 2011. gadā – pēc tam, kad ASV centrālā banka sāka pirkt valsts parāda vērtspapīrus un, krītoties aizņēmuma likmēm, finanšu tirgus līdzekļi ieplūda citos aktīvos, izraisot cenu kāpumu arī preču biržās un tam sekojošu patēriņa cenu kāpumu reālajā ekonomikā. Sākotnēji cenu pieaugums bija visai straujš, taču pamazām aprima, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem novērotais ''skrējiens pēc sviesta''.
Šobrīd galvenais jautājums ir, vai strauji atnākusī inflācija spēs saglabāties ilgstoši un veicinās arī sabiedrības labklājības pieaugumu vai arī šis būs cenu lēciens, kurš vienkārši noplaks pēc tam, kad pēc burbuļa plīsuma sāks kristies aktīvu cenas preču un akciju biržās.
Uz to šobrīd pilnīgi droši atbildēt nevar neviens. Attiecībā uz Latviju līdz šim ekspertu prognozes ir bijušas visai daudzsološas. Tās paredz, ka nākamajā gadā arī mūsu valsts piedzīvos īstenu ekonomikas attīstības bumu un tā ietvaros mūsu tautsaimniecība var augt pat par sešiem septiņiem procentiem, tādējādi pārsniedzot tos izaugsmes tempus, kas bija pēc iepriekšējās krīzes.
Vienlaikus jānorāda, ka netrūkst faktoru, lai piepildītos arī nelabvēlīgais scenārijs. Problēma ir tā, ka jau pirms koronavīrusa pie globālās tautsaimniecības apvāršņiem bija jaušamas nepatikšanas un to cēloņi nekur nav pazuduši arī tagad. Šīs problēmas bija saistītas ar visai vāju patērētāju aktivitāti, sevišķi Eiropā, turklāt laikā, kad mājsaimniecības, uzņēmumi un valstis, nemitīgi aizņemoties, bija radījušas vēl iespaidīgāku parādu kalnu nekā pirms 2008. gada krīzes. Tagad situācija ir vēl bīstamāka, jo pēc Covid-19 atnākšanas un centieniem amortizēt ekonomisko kritumu saistības pret kreditoriem kļuvušas vēl lielākas.
Tas nozīmē, ka vismaz Eiropas valstu līmenī aizvien vairāk naudas būs nepieciešams novirzīt parādu segšanai, tādējādi ekonomikas stimulēšanai pieejamie naudas līdzekļi būs visai ierobežoti, ietekmējot arī pieprasījumu, un patēriņa cenu kāpuma temps pamazām varētu kristies.
Tiesa, caurmērā patērētājam tas neko labu nesola, jo vāja pieprasījuma izraisīta inflācijas izsīkšana nozīmē arī grūtības celt algas un kāpināt labklājību.