Globālā izolacionisma tendences

Runājot par Krievijas prezidenta vēlēšanām, Rietumos dominējošais viedoklis par liela skaita Krievijas iedzīvotāju, it īpaši jaunākās paaudzes, neapmierinātību ar autoritāro režīmu ir izrādījies nepatiess. Tas bija skaidrs arī vēl ilgi pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām, tomēr tieši balsojums kļuva par uzskatāmu pierādījumu, ka vara Krievijā ir daudzkārt stiprāka, nekā pieņemts uzskatīt. Ja vien nenotiks kaut kas patiešām ārkārtējs, tad tāda tā arī paliks. Savukārt ārkārtējs var būt tikai atklāts militārs konflikts ar Krieviju, kam Rietumos neviens nav gatavs, neraugoties uz atsevišķu amatpersonu kareivīgo retoriku.

Ja uz notiekošo paraugās plašāk, tad redzams, ka pašlaik notiek Krievijas norobežošanās no Rietumiem, turklāt tā ir apzināta politika visaugstākajā līmenī. Lai arī vārdos tiek apgalvots pretējais, Krievija mērķtiecīgi distancējas no Rietumiem, un – nav mazsvarīgi – arī Rietumi distancējas no Krievijas. Nebeidzamo skandālu virkne nevairo savstarpējo uzticību, tiek vilkts aizvien vairāk un vairāk sarkano līniju, un starpvalstu attiecības pasliktinās gluži vai ģeometriskā progresijā.

Daudz mazāk uzmanības tikmēr tiek pievērsts tam, ka līdzīgi procesi pilnā sparā rit arī Ķīnā. Pekina oficiāli ir uzņēmusi kursu uz valsts iekšējā tirgus attīstīšanu, eksporta loma valsts ekonomikā kļūst aizvien mazāka, un jau pārskatāmā nākotnē mēs varēsim aizmirst par pasaules rūpnīcu Ķīnu.

Tieši tāpat no pārējās pasaules cenšas norobežoties arī ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija. Atteikšanās no brīvās tirdzniecības līgumiem, aizvien jaunas ievedmuitas – visi šie soļi ir mēģinājumi nodrošināt Savienotajām Valstīm iespējami labākus priekšnoteikumus postglobālisma pasaulē.

Cits jautājums ir, kāda šī pasaule izskatīsies. Šobrīd šķiet, ka tā sastāvēs no trim četriem tā dēvētajiem spēka centriem. ASV, Ķīnas, Krievijas un, ļoti ticams, arī Eiropas. Vēlāk šis saraksts varētu arī paplašināties, piemēram, ar Indiju. Katrs no šiem spēka centriem būs pilnībā pašpietiekams, savukārt savstarpējā konkurence būs vairāk nekā nežēlīga. Šādu pasauli diezin vai būs iespējams nodēvēt par pašu labāko un taisnīgāko, tomēr citas acīm redzami nebūs. Ja vienā un tajā pašā virzienā dodas uzreiz vairākas lielvalstis, tad nav jēgas sapņot par kādu vispārēju mieru un harmoniju.

Teorētiski, protams, vienmēr pastāv iespēja apsēsties pie sarunu galda un vienoties par kādiem spēles noteikumiem, tomēr praktiski šķiet, ka kaislības ir sasniegušas tādus augstumus, ka runāt pat vairāk īsti nav par ko. Attiecīgi var pieņemt, ka mūs gaida vairākas starptautiskās nestabilitātes desmitgades. Latvijai šis fakts ir īpaši netīkams, jo mēs tomēr atrodamies uz ģeopolitiskās robežas starp diviem spēka centriem, un visi šie procesi pie mums būs īpaši jūtami.