Te vietā atcerēties epopeju, ko piedzīvojām ar akcīzes nodokļa likmes samazināšanu, lai pievilinātu mūsu teritorijā esošajiem alkohola veikaliem pircējus no Igaunijas un Somijas. Tā dēvētie alkotūristi no Somijas Igaunijā zināmi jau sen. Tagad tie vairāk manāmi arī Rīgas ielās līdz ar prāmju satiksmes atklāšanu uz Helsinkiem – kā pienāk kuģis, dārgie viesi no ziemeļzemes, vilkdami iepirkumu riteņsomas, virknē dodas uz tuvākajām spirtoto dzērienu tirgotavām. Un ko mēs tad redzam jau pieminētajā dokumentā publicētajās tabulās? Alkohola patēriņa uz vienu iedzīvotāju ziņā Igaunija ir pirmajā vietā Eiropā, mēs gandrīz pa vidu, bet Somija – starp paraugvalstīm. Par ko tas liecina? Ka, pirmkārt, ir nepilnības statistikā, uz ko balstās mūsu šīs jomas politikas veidotāji. Otrkārt, alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas politika jāīsteno reģiona valstu sadarbībā, nevis katrai valstij atsevišķi. Nedrīkst būt tā, ka starp valstīm notiek cīņa par alkohola pircējiem, kā to diemžēl piedzīvojam. Treškārt, svarīgi, lai Veselības ministrijas īstenotās alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas aktivitātes būtu saskaņotas ar Finanšu ministrijas centieniem iekasēt pēc iespējas lielākas akcīzes nodokļu summas. Un, ceturtkārt, centieni iekasēt vairāk naudas no alkohola akcīzes nodokļa vienmēr jāsamēro ar aprēķiniem par to, kādas būs papildu izmaksas veselības aprūpei lielāka alkohola patēriņa gadījumā, ieskaitot saistītās negācijas kā auto vadīšana dzērumā un citi noziegumi dzērumā, darbaspēju zaudēšana alkoholisma dēļ, nelegālā tirgus attīstības likumsakarības utt.
Proti, vājā vieta, kas atklājas arī šajā gadījumā, ir, ka šādu negāciju mazināšana ir nevis valdības kopējā lieta, bet gan nozares ministrijas atbildība. Jā, šo dokumentu pieņem valdība un rīcības plāns paredz arī citu ministriju institūciju iesaisti, tomēr tajā brīdī, kad attiecīgajā lauciņā ir problēmas, visu galvas pagriežas uz vienas ministrijas pusi, it kā aizmirstot, ka ietekme ir arī atšķirīgu akcīzes likmju provocētajam alkohola iegādes tūrismam, tāpat kontrabandas un vietējā nelegālā alkohola aprites apkarošanai, kas galīgi nav Veselības ministrijas atbildības lauciņā. Proti, stāsts ir nevis par kādas vienas nozares politiku, bet gan valsts politiku, ideālā gadījumā – plašāka reģiona politiku attiecīgajā jautājumā.