Abi ministri atkāpās no amatiem, nepiekrītot britu valdības apstiprinātajam valsts izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) galīgajam scenārijam, kuru piedāvāja Meja. Šis scenārijs paredz tā dēvēto maigo izstāšanos – turpmākās sadarbības modeli ar ES, analogu tam, kāds apvienotajai Eiropai pastāv ar Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valstīm. Abi valdību pametušie ministri tikmēr ir stingrās līnijas piekritēji, kas vēlējās panākt, lai vienošanās par turpmāko sadarbību tiktu slēgta nevis ar ES, bet gan ar līdzvērtīgiem noteikumiem. Rezultāts būtu brīvās tirdzniecības līgums, līdzīgs tam, kāds pastāv starp ES un Kanādu.
Galvenā atšķirība šajā gadījumā – maigās izstāšanās gadījumā briti turpina ievērot lielāko daļu ES noteikto spēles noteikumu, taču paši lēmumu pieņemšanu ietekmēt nespēj.
Būtībā tā ir aiziešana neatvadoties, tikai ne gluži klasiskajā britu stilā. Stingrā izstāšanās tikmēr ir ekonomiski neizdevīgāka, tomēr Londonai paliek gandrīz brīvas rokas attiecībā uz likumiem un lēmumiem, kas vispār jau arī bija oficiālais Brexit mērķis.
Lai arī Deivisa un Džonsona aiziešana no valdības devusi pamatīgu triecienu Mejas kabineta prestižam kā britu vēlētāju, tā apvienotās Eiropas acīs, visticamāk, ka britu premjerei iesākto tomēr izdosies novest līdz galam. Tajā pašā laikā nav izslēgts, ka daudzi stingrās līnijas piekritēji var pamest konservatīvo rindas un vai nu pievienoties šobrīd gandrīz iznīkušajai Apvienotās Karalistes Neatkarības partijai (UKIP), vai arī radīt kādu jaunu politisko spēku.
Te jāatgādina, ka 2017. gada vēlēšanās par UKIP nobalsoja tikai 1,8% no vēlētājiem, kamēr vēl 2015. gadā partija saņēma 12,6% vēlētāju balsu. Lai arī britu vēlēšanu sistēmas specifikas dēļ UKIP spēja iegūt tikai vienu deputāta mandātu parlamenta apakšpalātā, tās atbalstītāju skaits bija pārliecinoši trešais lielākais valstī. Tomēr pozitīvais balsojums par Brexit izrādījās vienlaikus kā UKIP triumfs, tā arī šīs viena jautājuma partijas gulbja dziesma.
Savukārt tagad britu nacionālistiem pavērušās plašas iespējas atgriezties jaunā kvalitātē vismaz uz ilgu laiku, ja ne uz palikšanu, un veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā arī trešās lielās vai pat otrās nozīmīgākās valsts partijas statusā. Pie kam atbalstu gūstot galvenokārt uz konservatīvo vēlētāju rēķina. Cits jautājums, protams, cik lielā mērā šī iespēja no teorētiskas var kļūt par praktisku.
Klemenss
TrollisJT