Saprotams, ka katra no partijām ir ieinteresēta apliecināt, ka atceras vēlētājiem dotos solījumus, gatava tos pildīt. Arī tas skaidrs, ka tieši pēc ministru veikuma daudzkārt tiek vērtētas arī to pārstāvētās partijas (šajā ziņā dīvaina šķiet dažu partiju personālpolitika, bet tā lai nu paliek viņu pašu problēma). Un tomēr jārēķinās, ka ne jau kāds viens politisks spēks veido valdību, bet gan vairāku partiju koalīcija – svarīgi vienoties par kopdarbu, nevis rauties kādam atsevišķi izcelties uz kopējā fona. Līdz ar to arī tēzēm, kas tiks iekļautas valdības deklarācijas gala versijā, jābūt tādām, kas visiem partneriem pieņemamas, otrām kārtām – izpildāmas.
Topošās valdības sastāvs, izskatās, būs tāds, kurā blakus pie viena galda sēdēs gan tie, kas, kā saka, ne vienu vien pudu sāls politikā apēduši, gan revolucionārās pārliecības pilni jaunpienācēji, kas priekšgājēju veikumu tendēti vērtēt kā nekam nederīgu. Tiem visiem tad nu būs jāiemācās savstarpēji sarunāties, saprast vienam otru, uzticēties, jo citādi par valdību kā komandu runāt nevarēsim. Proti, ja ministri cits uz citu skatīsies ar aizdomām, perinās sazvērestības teorijas par partneru iespējamām interesēm, diez vai būs iespējama kopīgu lēmumu pieņemšana. Tiesa, arī interešu faktoru izslēgt nevar, tomēr šajos gadījumos jātiecas runāt par faktiem, nevis tajā līmenī, kad viena vai otra "seja šķiet aizdomīga".
Deklarācija, protams, ir jauks dokuments, kas ļauj saprast partneru kopīgo noskaņojumu politiskā kopceļa sākumā, taču man kā žurnālistam daudz nozīmīgāks šķiet vēlāk topošais katras ministrijas rīcības plāns. Ar konkrētiem uzdevumiem deklarācijas izpildei, datumiem, kad kam ir jābūt paveiktam, un, vēlams, sagaidāmiem rezultātiem. Šajā gadījumā īpaši aktuāli tas būs tajās jomās, kur iesāktas un nepabeigtas vērienīgas reformas. Ministru kandidātu vēstījumi par darāmajiem darbiem jau gana dzirdēti, taču skaidrs, ka viņu pozīcijas var vēl krietni mainīties tad, kad, būdami amatos, saskarsies ar reālo dzīvi. Ministriju rīcības plāni lielā mērā atklāj politisko ambīciju un ierēdņu priekšā pateikto reālo iespēju kompromisu, kas arī svarīgs, ja ko grib Latvijas dzīvē mainīt.
kolhoza galvenais grāmatvedis