Ātrāk, augstāk, saistošāk
Pa kādai kāpšanas sienai ir visās lielākajās Latvijas pilsētās, bet Rīgā vairākas, tajā skaitā 12 metrus augstais Gandra kāpšanas tornis – atvērta vide, kāpjot var izbaudīt vēju, sauli. Iecienītas kāpšanas sporta vietas ir BJC Daugmale, klubs Falkors un Transporta un sakaru institūts.
"Sporta veids ir ļoti plastisks, kustīgs, kāpt var jebkurš neatkarīgi no auguma parametriem. Daudzās valstīs cilvēkiem ar kustību un garīgās atpalicības problēmām šis sports ir viens no ārstnieciskā procesa elementiem, jo veicina simetrisku fizisko attīstību, kā arī nepieciešamību salāgot kustības ar prāta darbību," skaidro Kaspars. Nereti, pirmoreiz izmēģinot kāpt pa speciālo sienu, šis process šķiet ļoti grūts, jo iesācējiem kāpšanas tehnika mēdz būt nepareiza, bet ar katru reizi kāpt kļūst arvien saprotamāk un vieglāk. Iemesli, kāpēc nodarboties ar šo sporta veidu, arī ir dažādi – var sevi trenēt veiklībā, audzēt muskuļu masu, attīstīt kāpšanas ātrumu.
Kāpšanas sportā ir trīs galvenās disciplīnas. Ātrumkāpšanā sportisti startē vienlaikus un sacenšas, kurš pirmais sasniegs noteiktu mērķi. Otra populārākā ir t. s. grūtā kāpšana – tajā parasti ir viens maršruts, un uzvar tas, kuram izdodas tikt visaugstāk. Sacensībās grūtās kāpšanas sienas mēdz būt līdz 30–40 metru augstas. Plastiskākais un skatāmākais kāpšanas veids ir bolderings. Sportisti nekāpj augstu, aktivitātes notiek līdz 5 metru augstumā, un kritienu gadījumā no traumām pasargā zem kāpšanas sienas novietoti matrači, jo drošināšanas, kāda parasti ir citos kāpšanas veidos, te nav.
Atjautība noderēs
Ja esat ieinteresējies par kāpšanas sportu, varat savus spēkus izmēģināt Gandra tornī, kas strādā katru dienu, vai arī doties uz jebkuru tuvāko sporta aktivitāšu vietu, kur ir kāpšanas siena. Inventārs dažādās vietās atšķiras, taču galvenais ir sistēma drošināšanai, kas iesācējiem pieejama uz vietas.
"Kāpšanas instruktori parasti ir uz vietas un konsultē interesentus. Lai pamēģinātu kāpšanu, līdzi nekādu inventāru nevajag ņemt. Arī par īpašu apģērbu nav jāuztraucas. Galvenais, lai ir ērti, un pietiek ar kedām. Kāpšanas pakalpojumi Gandrā maksā septiņus eiro par visu dienu, un cenas ir līdzīgas arī citur," stāsta Kaspars. Pēc pirmajām pāris nodarbībām būs jūtams, vai ir interese turpināt. Tad var iegādāties savu drošināšanas sistēmu, kedas aizstāt ar klinšu kurpēm. Aptuvenās ekipējuma izmaksas ir 150 eiro, un tas kalpos ilgi. Kaspars neiesaka kāpjot izmantot cimdus – it kā var šķist, ka tā būs vieglāk turēties, taču ar cimdiem rokās nebūs tik labas saķeres ar sienu un kāpt būs grūtāk.
Gandra tornim ir dažādas kāpšanas plaknes – viena plakne piemērota iesācējiem, cita bērniem, vēl kāda sportistiem. "Kāpjot jāprot fizisko spēku salikt kopā ar domāšanu. Ja ir fiziskā bāze un labi strādā stratēģiskā domāšana, nebūs problēmu izdomāt katru nākamo kustību tā, lai kāpienu nesarežģītu. Bieži vien grūtības sagādā nevis fiziskā slodze, bet nepareizi izvēlēta stratēģija," skaidro kāpšanas sporta treneris. Vieglāk esot cilvēkiem, kam jau ir fiziskās sagatavotības bāze, bet arī mazkustīgu dzīvesveidu piekopis biroja darbinieks pēc dažām kāpšanas nodarbībām jau spēj just progresu.
Būs arī olimpiādē
Kaspars gan māca kāpšanu citiem, gan aktīvi trenējas pats un ir devies uz pasaules čempionātu kāpšanas sportā. Tur tiksies stiprākie kāpēji, jo nākamgad notiks atlase olimpiskajām spēlēm un šī ir savu spēku pārbaude nopietnā konkurencē. Sarunas laikā viņš ir nesen atgriezies no treniņnometnes Zviedrijā un mazliet atpūšas pirms sacensībām. Kaspars ir vairākkārtējs Latvijas un Baltijas čempions alpīnismā, aizraujas arī ar kāpšanas sportu, iegūst godalgas. Latvijā ir viens kāpšanas sportists, kas piedalās starptautiskās sacensībās patstāvīgi, bet no brīža, kad kāpšanas sportu iekļāva olimpiskajās spēlēs, ir iespēja uz liela mēroga sacensībām sūtīt sešus sportistus.
"Ja ir vēlme nopietni trenēties sporta līmenī, būtu nepieciešami 4–6 treniņi nedēļā. Ja gribas vienkārši forši pavadīt laiku, pietiks ar 2–4. Var eksperimentēt – vienā nodarbībā kāpt uz augšu, otrajā iekļaut funkcionālus treniņus. Ap divām stundām nodarbībai parasti pietiek. Kāpšanu var papildināt ar slodzi, kaut ko nesot, turoties ar vienu roku, kāpjot tikai pa noteiktām krāsām utt. Vienādus vingrinājumus var dot gan četrgadīgam bērnam, gan 40 gadu vecam vīrietim – katrs tos izpildīs pa savam. Lai nekļūtu garlaicīgi, kāpšanas sienas palaikam tiek pārskrūvētas," skaidro Kaspars.
Varētu šķist, ka kāpšanas sports ir ar augstu traumatisma risku, bet treneris stāsta, ka tā neesot gan. Visbiežāk traumas ir bolderingā, kad notiek kritieni uz matračiem, gadās arī potīšu mežģījumi, sasitumi u. tml. "Kāpšanas sportā, ja visu dara pareizi, nav letālu iznākumu – tas nav alpīnisms, te viss tiek organizēts, lai nav traumu. Inventārs ir sertificēts, kvalitatīvs," uzsver Kaspars. Viņš ievērojis: kāpt nāk pat cilvēki ar visai lielu traumu pagātni – kādam plecs bijis mežģīts, citam vēl kaut kas. Daudzi fizioterapeiti iesaka nodarboties ar kāpšanas sportu, jo tas ir simetrisks – tenisā spēlējam ar labo roku, futbolā speram bumbu ar labo kāju, bet kāpjot jāizmanto abas ķermeņa puses vienlīdz intensīvi. Ja iepriekš ir bijušas traumas, jāpabrīdina treneris.
Kāpšanas sports norūda arī psiholoģiski, tas var palīdzēt pārvarēt bailes no augstuma. Jāsāk kāpt lēnām, vispirms nevis uz augšu, bet izpildot dažādus uzdevumus, spēles, kas novērš uzmanību no domām par augstumu. Visefektīvāk šādas bailes var uzveikt, apmeklējot nodarbību 3–4 cilvēku grupā. Kad grupas biedri kāpj un viņiem veicas, tas motivē arī bailīgo saņemties. "Latvijā attīstās kāpšanas sporta klubi, dažādi pulciņi piesaista bērnus. BJC Daugmale kāpšanas pulciņā ir ap 200–300 bērniem, visvairāk no astoņu līdz 14 gadu vecumam. Pieaugušie amatieri, sportisti – ap 100. Visiem pulciņiem ir arī treniņnometnes ārzemēs, kur ir klintis un uz sienas apgūtās iemaņas iespējams likt lietā dabā," stāsta Kaspars.
Īstu klinšu kaifs
Antra Kacena (18) ar kāpšanas sportu iepazinās Rīgas Skolēnu pils tūrisma pulciņā. Kāpšana ir viena no aktivitātēm, ko jaunieši tajā apgūst. "Mēs devāmies uz telpām, kur ir kāda kāpšanas siena, piedalījāmies arī sacensībās. Skolēnu vidū ir daudz labu kāpēju, sacensības vienmēr ir izaicinājums pārbaudīt savas prasmes un sasniegt labākus rezultātus. Kāpt ir forši, un to var darīt, manuprāt, ikviens. Es tādā veidā pārbaudu savu pacietību un veiklību, arī bailes," stāsta Antra. No pulciņa jaunieši regulāri dodas uz treniņnometnēm ārpus Latvijas, apgūtais noder, kāpjot pa īstām klintīm. Ir drošāka sajūta, izpratne, atzīst meitene. Viņasprāt, kāpšanas sports attīsta ne tikai fizisko veiklību, bet arī domāšanu.
Baiba Zāle savā Facebook profilā sekotājus kārdina ar iespaidīgiem kalnu foto. Tās nav galvu reibinošas virsotnes, kuru iekarošanu grūti iztēloties, bet skaistas, varenas ainavas. Tomēr – vai katram pieejamas? Baiba stāsta, ka kopš 14 gadu vecuma Rīgas Skolēnu pilī apmeklējusi tūrisma pulciņu un nu jau vairākus gadus pati tajā ir pasniedzēja. "Latvijā netrūkst vietu, kur mācīties kāpšanu, sevišķi bērniem un jauniešiem. Tiesa gan, pārsvarā Rīgā – Juglas ģimnāzijā, Rīgas pilsētas Pļavnieku ģimnāzijā, Aviācijas institūtā, BJC Daugmale u. c. Šīs vietas pieejamas arī pieaugušajiem, kas vēlas izmēģināt kāpšanas sportu. Protams, laba vieta ir arī Gandra tornis," stāsta Baiba un piebilst, ka Ventspilī ir viena no labākajām kāpšanas sienām Baltijā.
Kāpšanas sportā Baibai patīk pati kāpšana, jaunu maršrutu pievārēšana, izlocīšanās un iztaipīšanās pie klinšu sienas. "Katru gadu cenšos izbraukt ārpus Latvijas uz klintīm vai kalniem, lai noķertu to kaifu, ko var sajust tikai tur. Piedzīvojumu bijis daudz, katrs brauciens ir ar savu odziņu, sajūtu. Vecumdienās varbūt sarakstīšu grāmatu," Baiba joko. Mīļākā vieta ar gleznainākajiem skatiem viņai ir Kalimnosas sala Grieķijā – klinšukāpēju paradīze, arī Šamonī Monblāna pakājē. Turp var doties arī kāpšanas iesācējs, jo Alpu kūrorta sporta tūrisma industrija ir tik attīstīta, ka atradīsiet gidus un trenerus, kas parādīs maršrutus un iemācīs kāpšanas iemaņas.
Kāpšanu mācīties nāk ļoti dažādi cilvēki. Ne katram tas izrādās piemēroti, taču noteikti ir vērts pamēģināt. Baiba atzīst, ka traumas var draudēt tad, ja, piemēram, dari ko neapdomīgu vai dodies kalnos pa nepazīstamiem maršrutiem bez kompetenta ekspedīcijas vadītāja, pats būdams nepieredzējis kāpējs. Bet, ja ievēro drošības principus un nav pārgalvīgs, kāpšanas sports nav riskantāks kā draugu lokā uzspēlēts basketbols.