Pirkt bez iepakojuma. Saruna ar uzņēmuma Dabas burka dibinātāju Mariju Sološenko

Tomēr ir grūtāk plānot iepirkšanos laikus un paņemt līdzi uz veikalu tukšu pudeli pienam vai burciņu krējumam, putraimiem utt. Bet tas ir izdarāms. Gan, ja neņemu savu makaronu burku, man iesvērs papīra tūtē, kuru tāpat otrreiz neizmantosi. Arī pienu nedēļai nenopirksi. Drīzāk būtu jādomā ekoloģisku iepakojumu izstrādāšanas virzienā.

ka var tirgot BEZ IEPAKOJUMA. Tā nekur pasaulē nekad nav bijis. Neliesi taču ne alu ne vīnu kannā vai saujās, neliksi olas vai sāli grozā bez iepakojuma. Cita lieta, radīt atkārtotu taras pielietojumu kā PSRS laikos, kad visur darbojās taras nodošanas punkti un problēmu nebija. Tagad miljardu miljardiem vīna un degvīna pudeles tiek IZMESTAS un nonāk, un nav neviena organizācija, kas tās izmantotu atkal.

Kāds grib veidot savu biznesu, apejot iepakojuma izmaksas, un pie reizes svēto māti tēlojot. Arī PSRS laikos gāja pēc piena un skābiem kāpostiem ar kannniņu un pēc krējuma ar burku. Tas nenozīmē, ka nebija krējums un piens pudelēs, bet tās varēja naudu saņemot nodot atpakaļ. Protams, kartupeļi veikalos bija tīkliņos safasēti, ko uzņēmumi uz sava rēķina norakstīja kā vienreizēju taru, bet bakaleja bija papīrā kā tagad. Savukārt cepeti, gaļas veltņus kulinārijā tina papīrā un nekāds ļaunums no šī papīra necēlās.