Visstraujāk Latvijā izzūd dabiskās pļavas, retāki kļūst arī, piemēram, ozolu meži. Tikai 11% dzīvotņu stāvoklis ir labs. Par atlikušajiem 3% tas nav zināms. Dati liecina, ka mazliet labākā stāvoklī atrodas ES nozīmes aizsargājamās sugas, piemēram, zīdītāji, kā ūdri, vilki, lūši, un daļa abinieku – parastā un dīķa varde. Taču kopumā no 115 sugām tikai 28% stāvoklis ir labs, bet lielākajai daļai, piemēram, ziemeļu upespērlenei, gludenai čūskai, tas atzīts kā slikts (20%) vai tām nelabvēlīgs (39%) – pie šīs grupas pieder zilenītis, smilšu krupis, lasis. Latvijas Dabas fonda eksperts Viesturs Lārmanis gan norāda, ka atsevišķos gadījumos sugu novērtējums vairāk balstīts uz eksperta viedokli, nevis uz reālu īpatņu uzskaiti dabā, tomēr, samazinoties tām piemērotām dzīvotnēm, loģiski, ka sugu īpatņu skaits arī sarūk, piemēram, aizaugot parkveida ainavai, mazāk paliek saules apspīdētu vecu koku, tāpēc izzūd retā vabole lapkoku praulgrauzis vai, samazinoties sausiem priežu mežiem, sarūk sila ķirzaku skaits.
Direktīva par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību paredz to, ka ik pēc sešiem gadiem ekspertiem jānovērtē esošais stāvoklis. To dara saskaņā ar vienotu īpaši izstrādātu metodiku, un rezultātā ir jāiesniedz ziņojums EK. Tagad ir izanalizēti meži, pļavas, ūdeņi, pie tā strādāja 28 eksperti, un to sagatavoja Latvijas Dabas fonds. Līdz gada beigām EK jāiesniedz līdzīgs ziņojums par putniem. Mērķis ir nepieļaut situācijas pasliktināšanos saistībā ar direktīvā minētajām sugām, dzīvotnēm, taču tieši tas ir noticis Latvijas gadījumā. Labvēlīgā stāvoklī ir tikai, piemēram, jūras stāvkrasti, iežu atsegumi, taču neskarto, veco, dabisko mežu un purvu platības ir samazinājušās, tie ir izcirsti, teritorijas kļuvušas ļoti fragmentētas, zālāji aizauguši ar krūmiem, kas nozīmē pļavu sugu bojāeju. Ja dzīvotne samazinās straujāk par 1% gadā, tad tā tiek novērtēta kā sliktā stāvoklī esoša.
Lai dabiska pļava, zālājs atjaunotos un tajā būtu iepriekšējā sugu daudzveidība, jāpaiet līdz pat 70 gadiem, pastāstīja V. Lārmanis. Tie aizņem 0,7% valsts teritorijas, bet 60–80% zālāju pašlaik aizaug, jo nav noganīti vai nopļauti, vai tiek nepareizi apsaimniekoti, un iet bojā. Daļa no tiem draud pilnībā izzust no Latvijas ainavas. Sakārtojot Lauku attīstības programmu, vajadzētu motivēt zemniekus tos pareizi apsaimniekot un, iespējams, plānot jaunus pasākumus, uzskata V. Lārmanis.
Arī visu Eiropas nozīmes aizsargājamo mežu veidu stāvoklis Latvijā novērtēts kā slikts. Tāds secinājums ir par, piemēram, vecu, jauktu platlapju, kā arī ozolu un staignāju mežiem. Nedaudz labāks novērtējums ir saldūdeņiem, piejūras un iekšzemes kāpām. Tāpat eksperti secinājuši, ka situācija purvos pasliktinās to nosusināšanas rezultātā un būtu vajadzīgs tos atjaunot.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas laikrakstā Diena!