Kādi patlaban ir Latvijas Biznesa savienības (LBS) aktuālie mērķi?
LBS ir divi galvenie fokusi. Pirmais fokuss ir darīt ko praktisku, jo mēs, tie, kas kopā LBS sanākuši, esam ļoti praktiski cilvēki, paši esam mazajā biznesā dažādās nozarēs. Mēs radām instrumentus, lai palīdzētu mazajam biznesam tikt pamanītam. Redzamākās aktivitātes ir, piemēram, Mazā biznesa diena, iniciatīva Atbalsti mazo biznesu un platforma Open, kurā uzņēmēji var uzrunāt citus uzņēmējus un apspriest, ko var kopā darīt, var apmainīties ar idejām. Minētās praktiskās lietas uzņēmumiem, kas sasnieguši aptuveni 300 000 eiro lielu apgrozījumu gadā, vajadzīgas, lai uzņēmumi turpinātu aug. Bez tā, ka uzņēmums tiek pamanīts pēc iespējas plašākā auditorijā, izaugsme faktiski nav iespējama. Jāpiebilst, ka Latvijas tautsaimniecības struktūra patlaban ir tāda, ka lauvas tiesa iedzīvotāju ir tā vai citādi saistīti tieši ar mazo un vidējo biznesu.
Tautsaimniecības struktūra arī nosaka to, ka daudziem cilvēkiem nepieciešamas krietni daudzveidīgākas prasmes nekā nodrošina izglītības sistēma. Tāpēc vēl viens mūsu darbības fokuss vērsts uz to, lai varētu piedāvāt iespēju attīstīt, piemēram, digitālās prasmes. Daudzas problēmas, kas saistītas ar Latvijas nelielo vietējo tirgu, zaudē aktualitāti brīdī, kad uzņēmums sāk darboties interneta vidē, atrod savus klientus arī citās valstīs un saprot, tieši kurās svešvalodās nepieciešams komunicēt, lai nodrošinātu noieta tirgu. Gribu uzsvērt, ka, pirmkārt, nepieciešamība attīstīt tieši tādas kompetences, kādas patlaban ir vajadzīgas biznesa vidē, un, otrkārt, prasme izmantot digitālās vides nodrošinātās iespējas, lai paplašinātu sava biznesa iespējas, ir tie divi galvenie virzieni, kuriem LBS velta uzmanību. Vēl viens virziens ir sadarbība ar pašvaldību, jo mazajiem uzņēmumiem pašvaldību atbalsts un sadarbība ar pašvaldībām ir it īpaši svarīgs. Te var pieminēt nesen izskanējušo informāciju, ka vienīgā Latvijas pilsēta, kurā audzis no jauna reģistrēto uzņēmumu skaits, ir Daugavpils. Pašvaldība var organizēt seminārus uzņēmējiem, nodrošināt atbalstu infrastruktūras veidā un arī organizēt pasākumus kopā ar citu valstu pārstāvjiem, kopīgi apspriežot sadarbības iespējas.
Lursoft dati, kurus minējāt Daugavpils kontekstā, rāda arī to, ka Latvijā nepieaug jaundibināto uzņēmumu skaits. Kā jūs to skaidrojat?
Ja raugāmies uz kopējo ekonomisko situāciju, tad redzams, ka optimisms mazinājies un tagad ir pienākusi pragmatisma ēra. Cilvēki, kuri domā par sava biznesa veidošanu, sākuši pamatīgāk apsvērt iespējamās uzņēmējdarbības attīstības perspektīvu. Ir arī tādi dati, kas rāda - aptuveni pusei jaundibināto uzņēmumu ir tendence darbību pārtraukt jau pirmajā dzīves gadā. Iespējams, nav pieticis finansējuma, iespējams, produkcija un tās virzīšana tirgū nav pietiekami rūpīgi pārdomāta - iemesli mēdz būt ļoti dažādi. Minētais pierāda, ka uzņēmējam jāapsver vairāki soļi uz priekšu, pirms vēl uzņēmumu vispār dibināt. Turklāt ekonomiskā situācija patlaban ir tāda, ka būtiski paplašināt savu uzņēmējdarbību, rast kādas tirgus nišas un radīt tādu piedāvājumu, kādu iepriekš vēl neviens cits uzņēmums nav radījis, ir pagrūti. Jāņem arī vērā tas, ka Latvijas biznesa videi kopumā raksturīga parādība - ja viens uzņēmums atrod kādu veiksmīgu nišu, tad tajā pašā nišā parādās arī vēl četri pieci spēlētāji, kas saasina konkurenci un sākas smaga uzņēmumu cīņa par izdzīvošanu. Uzņēmumiem, kuri jau atraduši stabilu klientu bāzi un veiksmīgi apguvuši noieta tirgus arī ārpus Latvijas, situācija, protams, ir daudz līdzsvarotāka nekā jaundibinātajiem uzņēmumiem. Lai jaundibinātais uzņēmums tik tālu tiktu, ļoti svarīgi ir izmantot dažādas iespējas - piemēram, piedalīties starptautiskās izstādēs, izmantot Eiropas Savienības (ES) projektu piedāvātās iespējas, arī prast sadarboties, rast domubiedrus un kooperēties. Jebkurā gadījumā centieni iziet ārpus Latvijas tirgus ir ļoti būtiski.
Kopumā pragmatisms Latvijas biznesa vidē uzvarējis ilūzijās balstītu optimismu. Uzņēmēji saprot, ka dzīve nav tik rožaina, kā stāsta, piemēram, TEDx konferencēs.
Kad saasinājās ES un Krievijas attiecības, vairāki Latvijas uzņēmumi mērķtiecīgāk nekā iepriekš sāka apgūt Ķīnas tirgu. Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam, ka Ķīnas tautsaimniecības perspektīvas vairs netiek vērtētas tik optimistiski kā iepriekš. Ko tas nozīmē Latvijas uzņēmējiem?
Ķīnas nestabilitāte rada jaunu perspektīvu Latvijas ražojošajiem uzņēmumiem un rada iespēju mūsu valsts uzņēmumiem integrēties piegādes ķēdēs, kurās pašas Ķīnas uzņēmumu darbība sašūpojusies. Tā ka Latvijas uzņēmumiem perspektīvas darboties Ķīnas tirgū kļūst aizvien labākas. Tomēr tie mūsu valsts uzņēmumi, kas veiksmīgi iekaros Ķīnas tirgu, visticamāk, ir ar daudz ilgāku - nevis viena divu gadu - darbības pieredzi, ar profesionāli nobriedušāku personālu un produkciju, kas sevi jau pierādījusi.
Nesen sācies darbs pie jaundibināto uzņēmumu normatīvā regulējuma. Jūsuprāt, kāds ir vēlamais, stratēģiskais mērķis, ko ar jauno regulējumu vajadzētu panākt?
Kopumā jaunais normatīvais regulējums ir ļoti vajadzīgs un svarīgs. Patlaban Latvijā ļoti bieži tiek lietots jēdziens Start-up, bet valstī nav vienotas izpratnes par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu Start-up.
Gribu gan piebilst, ka LBS ir stipra pārliecība, ka valstiskā līmenī novārtā pamesti uzņēmumi, kuri atrodas jau aptuveni septītajā savas biznesa dzīves ciklā un sasnieguši tā dēvētos stikla griestus izaugsmē un kuriem vajadzīgs jauns impulss, lai attīstītos. Piemēram, Lielbritānijā šādām situācijām izveidota īpaša programma, kas uzņēmumiem palīdz augt tālāk. Latvijā diemžēl ir tā, ka uzņēmumi ļoti bieži sasniedz relatīvu stabilitāti un tālāk vairs neaug, arī uzņēmuma īpašnieki nonāk tādā kā komforta zonā - relatīvu labklājības līmeni paši sev nodrošina, bet tālāk attīstīt uzņēmumu nevēlas. Mums valstiski būtu jādomā ne tikai par to, kā iedrošināt cilvēkus veidot jaunus uzņēmumus, jo mēs zinām, ka izdzīvo tikai daļa no jaunajiem uzņēmumiem, bet arī par to, kā motivēt tālāk attīstīties uzņēmumus, kas jau guvuši biznesa pieredzi.
Kā to panākt - nepieciešams nodrošināt viegli pieejamus finansējuma avotus vai arī zināšanas? Latvijā visai izplatīta ir situācija, kad uzņēmumu īpašnieki saka - labāk strādāsim ierastajā virzienā un nevienā jaunā nišā neiesim, jo mums nav zināšanu. Piemēram, grāmatizdevēji nevēlas attīstīt periodisko izdevumu izdošanu, arhitektu biroji - veidot būvniecības uzņēmumus.
Es domāju, zināšanas gan ir pieejamas un parasti tiek atrastas tajā brīdī, kad jau ir izvirzīts konkrēts mērķis - palielināt tirgus daļu, apgūt jaunu biznesa nišu. Tikai tad, kad uzņēmējs pats izvirza konkrētu mērķi, sākas zināšanu apguve, jaunas komandas piesaiste, finansējuma meklējumi. Viss sākas ar mērķa izvirzīšanu. Mūsdienu pasaulē zināšanu pieejamība nav problēma, tikai katram pašam jāsaprot, tieši kādas zināšanas konkrētajā situācijā ir vajadzīgas. Valstij vajadzētu nodrošināt dažādus finansiālā atbalsta mehānismus, arī izmantojot nodokļu atlaides, lai mudinātu uzņēmējus iziet ārpus ierastās komforta zonas un censties radīt darba vietas ar augstu pievienoto vērtību.
Par to, ka Latvijā nepieciešams vairāk labi apmaksātu darba vietu ar augstu pievienoto vērtību, tiek runāts jau gadiem, bet iespaidīgus rezultātus neredz.
Tomēr jāsaprot - konkurēt zemu atalgotos tirgus segmentos ar tik mazu darbaspēka apjomu, kāds pieejams Latvijā, arī ilgi nevarēs, un uzņēmējiem jādomā par pievienotās vērtības paaugstināšanu. Ja infrastruktūras un birokrātijas izmaksas ir tik augstas, cik ir, tad augstākām algām nereti nesanāk, bet tieši tāpēc daudzi Latvijas uzņēmumi un arī mūsu valsts kopumā zaudējusi un zaudē ļoti daudzus augsti kvalificētus cilvēkus. Šiem cilvēkiem Latvijā tikušas maksātas algas, kas ir zemākas par viņu profesionālo kvalifikāciju un ieguldījumu, tāpēc viņi aizbraukuši strādāt uz valstīm, kurās var saņemt adekvātāku, respektīvi, augstāku, samaksu par savu darbu. Ja uzņēmums grib ieiet jaunā nišā, tad, loģiski, jāpieņem darbā vismaz trīs cilvēki ar augstu kvalifikāciju un viņiem jāmaksā aptuveni divi tūkstoši eiro liela mēnešalga, lai viņi ar pilnu atdevis strādātu pie jaunu nišu apguves. Ja uzņēmējs to nevēlas vai arī nevar šādas algas garantēt, tad arī nekas nenotiek. Pragmatisms patlaban dominē arī darba tirgū.
Ko valsts amatpersonām un politiķiem vajadzētu darīt?
Es domāju, ikviens saprātīgs cilvēks uzskata, ka Latvijā ierēdniecībai varētu maksāt divreiz vairāk, ja ierēdniecība būtu divreiz mazāka. Diemžēl pastāv procedūras, kuras pati ierēdniecība uzrakstījusi, lai attaisnotu savas eksistences jēgu. Sanāk tā, ka Latvijā nodokļu maksātājiem apjomīgā birokrātija ir jāuztur. Lai uzturētu birokrātiju, nepieciešami nodokļi. Es kategoriski nepiekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka - Latvijā ir ļoti zems nodokļu slogs. Patiesībā mūsu valstī ir ļoti augsts nodokļu slogs tiem uzņēmumiem, kuri maksā nodokļus. Zems nodokļu slogs ir tikai tiem uzņēmumiem, kuri dažādi apiet nodokļus un nodokļus nemaksā. Es pat teiktu, ka nodokļu slogs Latvijā ir nesamērīgi augsts. Tāpēc Latvijā noteikti jāsamazina birokrātijas izmaksas. Te ir stāsts par efektivitāti. Daudziem uzņēmumiem nākas rēķināt tā - jāsamaksā valstij nodokļi un jāsamaksā algas darbiniekiem, nodokļus nemaksāt noteiktajā apjomā nevar, tāpēc darbiniekiem algām paliek tik naudas, cik paliek. Savukārt darbinieki ar tik niecīgām algām samierināties negrib un meklē labākas iespējas savas darba dzīves pavadīšanai. Lai situāciju mainītu, tas birokrātijas uzturēšanai nepieciešamo maksājumu slogs, kas uzlikts uzņēmējiem, jāsamazina. Vēl viens aspekts saistās ar pašu uzņēmumu spēju attīstīties. LBS portālā aizpildāmais pētījums par uzņēmējdarbības gēnu rāda, ka Latvijā trūkst tā dēvēto būvnieku un inovatoru gēnu, tas nozīmē, ka trūkst cilvēku, kas spēj radīt arvien lielākas un lielākas struktūras uzņēmumus, tālāk pārdot un atkal attīstīt biznesa plānus. Tas nozīmē, ka jāpastiprina uzņēmējdarbības prasmju iesakņošana vispārējās izglītības sistēmā, nevis brīvprātīgi, bet sistemātiski, un tieši šai būtu jābūt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) prioritātei. Patlaban vienīgie, kas šajā laukā kaut ko dara, ir Junior Achievemen of Latvia,veidojot mācību firmas un morāli un emocionāli atbalstot ekonomikas pasniedzējus, kuri ir ieinteresēti, lai bērni paši kaut ko radītu un zināšanas, kuras bērni iegūst vispārējās izglītības programmā, arī reāli piemērotu. Cilvēki ar radoša procesa palīdzību iemācās daudz vairāk, nekā apgūstot teorētiskas zināšanas. Izglītošanās, protams, attiecas ne tikai uz jauniešiem, bet arī uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem svarīgs ir tālākizglītības process.
Nodarbinātības jomā ļoti svarīgi būtu nodrošināt darba vietās balstītu izglītību, kas nodrošinātu to, ka jau mācību laikā ir iespēja apgūt praktiskās zināšanas un iemaņas. Valstiskais kurss gan jau tiek virzīts uz darba vietās balstītu uzņēmējdarbību, tomēr absolūti tiek ignorēts fakts, ka Latvijā ir ļoti daudz mazo uzņēmumu un attiecīgi ļoti niecīgs skaits lielo uzņēmumu, līdz ar to veidojas sistēma, ka cilvēki mācās pēc prasībām, kuras izvirzījuši lielie un vidējie uzņēmumi, savukārt darbu pēc skolas pabeigšanas jaunietis atrod mazā uzņēmumā vai pat mikrouzņēmumā un viņam ir ļoti grūti pieņemt to, ka jāspēj vienlaicīgi domāt par mārketingu, pārdošanu, lietvedību, juridiskajiem jautājumiem, loģistiku un jāspēj strādāt daudzfunkcionāli. Līdz ar to jaunieši jāgatavo darbam tieši šādā situācijā, nevis tikai viena pienākuma veikšanai lielā struktūrā.
Principā tas ir darba lauks izglītības un zinātnes ministram.
Jā, noteikti, bet viens cilvēks - pat ministrs - neko nevar mainīt, tāpēc te ir darba lauks arī uzņēmējiem. Patlaban uzņēmēji bieži investē praktikantu apmācībā, iesaistot arī savus darbiniekus, bet uzņēmējiem zūd motivācija to darīt, redzot, ka viņu apmācītos praktikantus pārpērk konkurents, kurš pats ne laiku, ne enerģiju praktikantu apmācībā nav investējis. Ir vairākas valstis Eiropā, kur izveidota pragmatiska sistēma - uzņēmumi, kas investē gan inovācijā, gan jauniešu apmācībā, gan pieaugušo tālākapmācībā, saņem ienākuma nodokļa atlaides. Latvijā par to būtu jāvienojas IZM ar Ekonomikas ministriju, Finanšu ministriju un Labklājības ministriju. Tas ir komandas darbs. Kamēr šāda sistēma netiks izveidota, daži lielie uzņēmumi būs spējīgi pieņemt pāris desmitus jauniešu praksē, bet realitāte, nonākot darba tirgū, šiem jauniešiem būs pavisam savādāka. Vēl viens būtisks aspekts, ja jauniešiem nav nodrošināta iespēja attīstīt radošumu, uzņēmību un līdera spējas, tad nav jēgas mācīt, piemēram, fiziku un ķīmiju un dzenāt cilvēkus no viena mācību priekšmeta uz citu.
Ko LBS kopumā gaida no Māra Kučinska valdības?
Mēs ar lielu interesi vērojam, vai un kā situācija mainīsies, jo situāciju, kādā Latvija atradās pēc prezidentūras ES Padomē, maigi sakot, var nosaukt par stagnāciju. Akūtākais jautājums ir analītisks skatījums uz ES struktūrfondu pārplānošanas iespējām. Tas, ka šis gads var paiet tukšajā zīmē, saistīts tieši ar ES struktūrfondiem, ar tiem projektiem, kam būtu jāsākas - turklāt daudzviet - gan augstskolās, gan pašvaldībās, gan biznesā. Ja runājam par to, kāpēc gads paies tukšajā zīmē, tad atbilde ir fokusa trūkums, līderisma trūkums. Ja izvirza mērķi un uz to koncentrējas, var paveikt ļoti daudz, ja grib visiem izpatikt, tad sasniegt mērķi ir ļoti grūti.
No jaunās valdības mēs sagaidām tieši līderismu un sagaidām arī to, lai beigtos diskutēšana ļoti šaurā lokā, lai sarunās daudz aktīvāk tiktu iesaistītas ne tikai dažādas biznesa organizācijas un arodbiedrības, bet arī pašvaldības un izglītības iestādes. Latvijā pagaidām sociālās partnerības vēl nav, tā līdz Latvijai vēl nav atnākusi, notiek tikai piesegšanās ar sociālo dialogu brīžos, kad tas ir izdevīgi. Ikviens īsts līderis savā komandā vēlas spēcīgus cilvēkus. Tikai tas vadītājs, kurš patiesībā nav līderis, izvēlas vājus cilvēkus, un to mēs negribētu sagaidīt no valdības laikā, kad Latvijā jānodrošina daudz straujāka ekonomiskā izaugsme nekā līdz šim, daudz lielākos apjomos jāpiesaista ārvalstu investīcijas un struktūrfondi jāapgūst ar ilgtspējīgāku skatījumu, jo te nav jautājuma par to, kā nodzīvot nākamos piecus septiņus gadus, bet gan kā izveidot spēju sevi pašfinansēt pēc struktūrfondu apguves noslēguma. Respektīvi, ES nauda jāinvestē ilglaicīgos projektos, nevis tādos, kas nomirst tajā brīdī, kad beidzas ES nauda.