Inflācijas faktors
Tradicionāli dzeltenais metāls kalpo kā uzkrājuma aizsardzības līdzeklis pret inflācijas izraisīto naudas pirktspējas zudumu. Lai arī Latvijā patēriņa cenas samērā jūtami pieaug, to pašu nevar teikt par pārējo pasauli, kur ekonomiskās izaugsmes tempu kritums, visticamāk, novedīs pie patēriņa cenu samazināšanās. Turklāt tas ir attiecināms gan uz pamatinflāciju, gan arī kopējo inflāciju, kuras svārstības pēdējā laikā visai strauji ir ietekmējušas cenu pārmaiņas pasaules preču biržās. Piemēram, naftas cena pagājušajā nedēļā bija apmēram par 30% zemāka nekā 2018. gada oktobra sākumā, kas rezultējies arī degvielas un citu kurināmo lejupejošajās cenās, tādējādi spiežot inflācijas līkni lejup. Arī citi gan finanšu tirgus, gan tā dēvētie reālās ekonomikas faktori būs tendēti uz to, lai inflācija ietu mazumā. Tādējādi var secināt, ka patiesībā zelta cenai nav pamata augt, jo inflācija var izpalikt.
Tomēr monetārās stabilitātes uzraugi – centrālās bankas – jau ir devušās mājienus, ka ar dažādām ekonomikas stimulēšanas metodēm centīsies nepieļaut inflācijas izzušanu. Viens no centrālo banku uzdevumiem ir nodrošināt cenu stabilitāti. Kādreiz tā izpaudās kā mēru pieņemšana, lai cenas neaugtu pārāk strauji, izmantojot procentu likmju kāpināšanas metodi, kas bija vērsta uz to, lai pārmērīga patērētāju aktivitāte neveicinātu nesamērīgi strauju cenu kāpumu un burbuļu veidošanās iespējamību tautsaimniecībā.
Tomēr kopš iepriekšējās finanšu krīzes situācija ir mainījusies. Inflācijai ir dažāds raksturs, un mērens pāris procentu vērts patēriņa cenu pieaugums gadā veicina tautsaimniecības attīstību, jo tas ļauj atpelnīt gan investīcijas uzņēmējdarbībā, gan radīt apstākļus algu celšanai, tādējādi nodrošinot arī kopēju labklājības pieaugumu. Pēc pagājušās desmitgades beigās notikušā kreditēšanas tirgus, patēriņa ekonomikas un dažādu apšaubāmu finanšu instrumentu tirgus sabrukuma pasaules ekonomika piedzīvoja, iespējams, vislielāko depresiju kopš 1929. gada krīzes. Tās iespaidā patērētāju aktivitāte un inflācija bija pārāk zema, lai ekonomika varētu sākt atdzīvoties un korporatīvais sektors varētu veikt investīcijas, kuras vēlāk nestu peļņu. Tādējādi pēc procentu likmju samazināšanas līdz vēsturiski viszemākajiem punktiem tika veiktas liela apjoma finanšu injekcijas, lai kāpinātu kreditēšanu un augtu gan ekonomikas apjomi, gan augšup tiektos arī inflācijas līkne.
Tā kā pasaules centrālās bankas, sevišķi ASV un Japānā, ir pierādījušas, ka ir spējīgas uz ļoti agresīviem mēriem un inflācijas atjaunošanai ir gatavas naudas drukāšanas pogu nospiest bez lielas aiztures, arī preču biržu investoriem ir pamats atdarīt maku un naudu pārvērst zeltā. Vēl viens iemesls zelta cenas pieaugumam ir politiskās un ekonomiskās nestabilitātes gaidas. Tā kā ekonomikas izaugsmes cikls ir iegājis savā brieduma fāzē, kad tautsaimniecības izaugsmi panākt kļūst aizvien grūtāk un kāpuma tempi sarūk, rodas pamats zināmai nedrošībai par nākotni.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 12. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pipars