Izdegšana ir process, kas attīstās pakāpeniski, un, ja tās pirmās pazīmes netiek pamanītas, sekas var būt ļoti nopietnas un ietekmēt cilvēka veselību uz ilgu laiku. Visbiežāk šīs sekas skar ne tikai pašu izdegušo cilvēku, bet arī viņa kolēģus, tuviniekus un citus apkārtējos. Tieši apkārtējie var palīdzēt pamanīt pirmās izdegšanas pazīmes, lai laikus novērstu riskus. Ja cilvēks, kurš vienmēr bijis aktīvs, radošs un enerģisks, pēkšņi kļūst noslēgts un drūms, ja kolēģis, kurš sapulcēs vienmēr bijis gatavs dalīties ar savu viedokli, pēkšņi sāk atturēties no diskusijām, aprobežojas ar īsām atbildēm un ir zaudējis vēlmi izteikt savu redzējumu un idejas, tad tās var būt pazīmes kas norāda uz to, ka cilvēks vairs nejūtas profesionāli motivēts un jūt emocionālu izsīkumu.
Uzsākot darbu pirmsskolas izglītības jomā un vēlāk kopā ar kolēģēm dibinot savu bērnudārzu, es biju gatava strādāt bez atpūtas un darbam veltīt gandrīz visu diennakti. Jāsaka godīgi, ka pirmajos gados to pašu sagaidīju arī no sava kolektīva. Tomēr laika gaitā kļuva skaidrs, ka tas ir ceļš uz spēku izsīkumu un izdegšanu.
Ja darbinieks, piemēram, pedagogs, pats emocionāli ir kā pustukšs kauss, bez enerģijas un motivācijas, tad ir ļoti grūti strādāt efektīvi un iedvesmot citus. Skolotājam ir jārūpējas par audzēkņiem, taču ir svarīgi apzināties, ka vienlaikus ir jāspēj parūpēties arī par sevi. Rūpes par sevi nav egoisms vai ekskluzivitāte, tā ir nepieciešamība.
Ne tikai pedagogiem, bet ikvienam no mums ir jāpajautā sev – ko es daru savā labā ik dienas, ik nedēļu, ik mēnesi, ik gadu? Šāds jautājums nereti atspoguļo to, cik daudzi no mums patiesībā velta savus spēkus citiem – darbam, ģimenei, kopienām, kurām pieder –, aizmirstot par sevi.
To faktoru, kas veicina nogurumu un izdegšanu darbā, saraksts ir diezgan garš. Katrā no mums ir iekšējais kritiķis, kas nepieskatīts ilgtermiņā var kļūt par galveno izdegšanas virzītāju. Vēlme paveikt darbu nevainojami var būt gan virzītājspēks, gan ienaidnieks. Ja cilvēks nejūtas gana profesionāls un nesasniedz iedomātās augstās prasības pats pret sevi, rodas vainas apziņa, emocionāls izsīkums un strauji samazinās profesionālā pašapziņa. Lai gan šo pašapziņu varētu ietekmēt arī atalgojums, jāuzsver, ka tikai ar atalgojuma kāpumu vien nevar risināt izdegšanas problēmas. Arī atbalsta trūkums ir ceļš uz izdegšanu, tāpēc izglītības iestāžu vadītāju iesaistei un darbiniekiem sniegtajam atbalstam ir ļoti būtiska loma.