Datori un pirts
Lindai ir biznesa vidē noderīga izglītība. Viņa apguva reklāmu un mārketingu Rīgas Tirdzniecības tehnikumā, jo palikt parastā vidusskolā šķita ''totāli garlaicīgi'', bet pēc tam izstudēja arī uzņēmējdarbības vadību un ekonomiku Banku augstskolā. Šīs izvēles gan notikušas draugu iespaidā, ar domu ''kopā jautrāk'', Linda atzīstas, taču mācības aizrāva, labi padevās, lai gan, protams, neiztika arī bez studentu mūžīgā ''pēdējā brīža'' sindroma.
Linda studēja neklātienē, jo vēlējās ātrāk sākt patstāvīgu dzīvi. Paralēli studijām viņa dabūja sekretāres darbu firmā DigLat, kas nodarbojās ar datoru tirdzniecību un servisu. Tolaik datorizācija Latvijas uzņēmumos tikai sāka uzņemt apgriezienus, tāpēc šis bizness gāja no rokas. Jau drīz arī Linda līdztekus sekretāres pienākumiem pamazām sāka pieslēgties pārdošanas, iepirkumu un pasūtījumu projektiem, gatavoja cenu piedāvājumus, datoru dokumentāciju un specifikācijas, izkopa māku izprast, ko klientam vispār vajag un ko viņam piedāvāt. ''Izgāju dažādus apmācību kursus, pat liku eksāmenus un biju tam laikam profesionāla datoru tirdzniecības speciāliste. Mani tas arī ļoti interesēja,'' Linda atklāj. Tiesa, pēc pieciem gadiem radās vēlme attīstīties tālāk, taču nebija pārliecības, ka to gribas darīt IT jomā. ''Atkal sāku meklēt sevi.''
Nejauši uzdūrusies Baltās pirts darba sludinājumam, Linda uz to aizsūtīja savu CV un tika uzaicināta uz interviju. ''Mēs ar uzņēmuma īpašnieku uzreiz viens otru sapratām. Pilnīgi jutu, ka šo darbu dabūšu,'' Linda stāsta. Tā arī notika, viņa kļuva par Baltās pirts izpilddirektori. Uzņēmums ilgus gadus un vēl aizvien Rīgas centrā piedāvā publiskas pirts pakalpojumus, un īpašnieks tolaik bija iecerējis vērienīgu renovāciju, pirtis modernizējot, taču saglabājot vēsturisko pieeju, malkas krāsnis u. tml. Linda stāsta, ka viņas ziņā bija meklēt krāsas, mēbeles, materiālus, grīdas segumus un veikt citus ar telpu renovāciju saistītus praktiskus uzdevumus, bet vēlāk – arī atkal atvērt pirti apmeklētājiem, no jauna pieņemt darbā darbiniekus, tikt galā ar uzņēmuma administratīvo pusi. ''Visu paveicām, taču vienā brīdī es sajutos ļoti iztukšota. Slodze bija ļoti liela – katru dienu strādāju no 8.00 līdz 20.00, un tā teju bez brīvdienām.'' Linda no šī darba aizgāja. Tomēr palicis gan gandarījums par paveikto, gan joprojām draudzīgas saziņas uzturēšana ar uzņēmuma saimnieku.
Garie licenču vakari
Jaunu darbu Linda pāris mēnešu nolēma nemeklēt, jo alka atpūsties. Taču Lindas tētis, kurš pats savulaik braucis rallijā, bet nu brīvprātīgā kārtā darbojas Latvijas Automobiļu federācijas (LAF) Standarta automobiļu komisijā, meitai teica: mums federācijā vajag darbinieku! Sekretāres nav, līdzšinējais ģenerālsekretārs nupat kā aizgājis mūžībā, bet prezidents Dainars Dambergs dzīvo Liepājā – uz vietas neviena nav. Linda ļāvās pierunāties, arī pašai radās interese pamēģināt ko jaunu.
Jau no pirmās dienas LAF birojā ienākušie cilvēki ar Lindu runājuši tā, ''it kā jau 100 gadu mani pazītu'', centušies stāstīt, skaidrot, pamazām draudzīgi izglītojuši autosporta lietās. Linda ātri iemanījās darboties ar federācijas mājaslapu, veidot sacensību kalendāru un reģistrāciju, veikt LAF biedru uzskaiti, licenču izsniegšanu.
''Tagad tā mums ir elektroniska, bet tolaik viss bija roku darbs – izdrukāt katru licenci, ielīmēt foto, ielaminēt,'' Linda atceras garos pie šīm kartītēm pavadītos vakarus.
LAF sekretāres darbā lieti noderējušas Lindas angļu valodas prasmes, viņu diezgan strauji iesaistīja arī sacensību organizēšanā. Nereti Linda palīdzēja arī tētim, kurš rīkoja rallijus, un par šiem kopīgajiem braucieniem abiem ir siltas atmiņas.
Darboties LAF Linda sākusi reizē ar jauno ģenerālsekretāru, ar ko lieliski sastrādājusies. Vēlāk, kopā ar ģimeni pārceļoties uz dzīvi ārzemēs, viņš tieši Lindā redzēja pēcteci savā amatā. Arī LAF komisiju vadītāji un jaunais federācijas prezidents Jānis Naglis domāja tāpat, un Linda kļuva par LAF ģenerālsekretāri jeb izpilddirektori. Galvenais, kas līdz ar šo amatu viņas ikdienā kļuva intensīvāks, bija starptautisku projektu īstenošana un starptautiskā komunikācija – bija jāsāk regulāri braukāt uz visām Starptautiskās Automobiļu federācijas (FIA) konferencēm, ģenerālo asambleju un jāpārstāv Latvija.
''Un tu saproti – kā tevi redzēs tur, tāds arī būs viņu priekšstats par Latviju. Manuprāt, cilvēki to mūsdienās bieži līdz galam neapzinās – ka šādos gadījumos esi kā valsts vizītkarte,''
saka Linda un priecājas, ka laika gaitā starptautiskajā autosporta kopienā ar citu valstu kolēģiem jau izveidojusies neformāla draudzība – tā palīdz tiešāk un atklātāk risināt arī darba jautājumus.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 6 decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!