Vairākas Ziemeļvalstu bankas ir iesaistītas naudas atmazgāšanas skandālos. Kā jūs to komentētu?
Viens aspekts ir tas, ka tajos gadījumos, kas šobrīd tiek plaši apspriesti plašsaziņas līdzekļos, runa ir par transakcijām, naudas plūsmām pirms padsmit gadiem, bet mēs skatāmies uz šiem darījumiem, izmantojot tās zināšanas un sapratni, kas mums ir šodien. Sapratne par to, kas ir nevēlama nauda un naudas atmazgāšana un kā bankām vajadzētu uzraudzīt transakcijas, tagad ir pavisam cita, mēs šajā ziņā esam ļoti auguši visā Eiropā.
Diskusija par šiem jautājumiem nenotiek tikai Ziemeļvalstīs, tā notiek visā Eiropā, un mēs jau runājam par ļoti lielu skaitu finanšu pakalpojumu tirgus spēlētāju, arī no Centrāleiropas, no Rietumeiropas valstīm, kas visi ir šo diskusiju daļa. Tam likumpārkāpumam, par kuru mēs runājam, ir ļoti plaši starptautiski mērogi, bet kaut kādu iemeslu dēļ gribam to ierobežot vienā vai dažās valstīs.
Sakām, ka Latvija ir sliktā vai ka Igaunija ir sliktā. Savukārt, ja šāds noziegums ir starptautisks, tad tas arī ir jāapkaro ar starptautiskiem līdzekļiem, viena atsevišķa valsts šajā ziņā nekādus īpašus panākumus gūt nevar.
Eiropai šajā ziņā jābūt vienotai un visiem kopā jāskatās, kā kopīgiem spēkiem, ar vienādām definīcijām, vienādiem līdzekļiem, vienādām prasībām iespējams ierobežot šādas negācijas.
Otrs aspekts ir Baltijas valstu noteiktā atrašanās uz pasaules kartes. Baltijas valstis vēsturisku un ģeogrāfisku iemeslu dēļ ir biznesa un dzīves vieta bijušās PSRS valstu iedzīvotājiem, un pārliecinošā vairākumā gadījumu transakcijas šajā klientu grupā ir ekonomiski pamatotas un pilnībā likumīgas, un mēs arī nevaram tās uzskatīt par šaubīgām tikai tāpēc, ka cilvēkam ir tās vai citas valsts pilsonība. Pilnībā izslēgt viņus no aprites, pateikt, ka mēs neapkalpojam nevienu transakciju, kas šķērso austrumu robežu, – tas mums pašiem būtu sava veida nāves spriedums.
Trešais aspekts – bankas nodrošina lielu skaitu darījumu diendienā, ik dienas tiek veikts miljoniem transakciju. Jo banka ir lielāka, jo lielāks ir arī transakciju skaits. Finanšu sektors kādā brīdī ir izmantots naudas atmazgāšanas darījumos un palīdzējis noziedzīgiem grupējumiem, visticamāk, tas bijis iespējams labas kontroles trūkuma dēļ. Salīdzinājumā ar 2005. gadu šī kontrole šodien jau ir pavisam citā līmenī. Vienlaikus arī bankas daudz ieguldījušas savu darbinieku attīstībā un izglītībā, un sistēmu uzlabošanā, bet tas nenozīmē, ka pie paveiktā var apstāties.
Vai SEB banka Latvijā jūtas droša, ka to nesāks vajāt kādi pagātnes rēgi?
Ar šodienas pieredzi skatoties, mēs vienmēr domāsim, ka varbūt tajā laikā varējām pieprasīt vairāk pamatojuma, varējām rīkoties savādāk. Tajā pašā laikā es esmu pilnībā pārliecināta, ka apzināti mēs nekad neesam atbalstījuši noziedzīgas naudas plūsmas caur mūsu banku. Mēs arī vienmēr esam sadarbojušies ar kontrolējošajām iestādēm, gan agrāk, gan tagad ziņojuši par šaubīgiem darījumiem.
Arī vēlreiz pārskatot vecos darījumus, neesam konstatējuši neko tādu, ko varētu definēt kā apzinātu nolaidību, nevērīgu savu pienākumu pildīšanu vai vēl kā citādi.
Nereti izskan viedoklis, ka Latvijā nežēlīgi saasinājusies konkurence starp tā dēvētajām skandināvu un nosacītajām amerikāņu bankām. Šajos apgalvojumos ir arī daļa patiesības?
Konkurence starp bankām, protams, pastāv. Latvija ir neliels tirgus ar tikai nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. SEB bankai vienmēr ir bijis uzstādījums, ka mēs strādājam vietējā tirgū – vietējam uzņēmējam un vietējiem iedzīvotājiem. Attiecīgi mēs arī vienmēr esam pieņēmuši, ka tas ir tas biznesa apjoms, ko mēs šeit varam sasniegt un nodrošināt, rēķināmies ar ierobežoto uzņēmēju un iedzīvotāju skaitu.
Uzskatu, ka konkurence ir vajadzīga un ir attīstības priekšnoteikums, taču tajā pašā laikā labi saprotu, ka Latvijā daudzās jomās nekad nebūs tādas konkurences, kāda tā ir ievērojami lielākās valstīs, piemēram, Polijā. Lai Latvijā nodrošinātu konkurenci, svarīgākais ir, lai šeit būtu laba uzņēmējdarbības vide – caurspīdīga, investoriem prognozējama gan no juridiskā, tiesībsargājošā viedokļa, gan arī nodokļu jomā. Tad šeit būs arī konkurence, uzņēmēji vēlēsies nākt uz šejieni, investēt šeit, strādāt šeit. Ja mēs kādu no šai ekosistēmai tik svarīgajām sastāvdaļām nespēsim nodrošināt, piemēram, būs problēmas tiesvedībā, tad konkurence pašsaprotami būs mazāka.
Bet tomēr – kā paliek ar nosacītajām zviedru un amerikāņu bankām?
Man nekad nav bijušas sarunas ar kolēģiem par tēmu – mēs kā zviedru banka darīsim tā vai savādāk. Nekad neesam uzsvēruši akcionāra nacionālo piederību. Būtiskākais ir katras bankas biznesa modelis, mērķi tirgū, nevis izcelsmes valsts. Katrs investors tirgu vērtē, vadoties pēc sava skatu punkta.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 9. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Dostojevskis