Esmu dzirdējis atzinumu, ka viens no priekšnosacījumiem, lai kļūtu par labu treneri, ir prasme aizmirst, cik labs esi bijis kā spēlētājs...
Ir pat tā, ka ir jānomirst kā spēlētājam. Tagad es patiešām varu teikt, ka tā tas ir. Pašam spēlēt hokeju mani vairs nevelk un nav arī vairs interesanti. Iesākumā, kad trenēju HS Rīga un HK Rīga, bija tā, ka domās vēl pats spēlēju, tagad mani sapņi jau ir par trenera darbu.
Jautājumu uzdevu vairāk tāpēc, ka daudzi labi spēlētāji, un tu ar 150 punktiem vēl ilgi būsi visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs, nevar saprast, kāpēc viņu audzēkņi nespēj laukumā izdarīt to, kas pašiem liekas tik elementāri izdarāms.
Runājot par rezultativitātes punktiem, ja būsim objektīvi, tagad iemest un atdot piespēles ir kļuvis daudz grūtāk. Visus savus 150 punktus es jau nesakrāju pasaules čempionāta augstākajā grupā. Tajā laikā mēs spēlējam arī B un pat C grupā. Kopš 1997. gada Latvijas izlase spēlē A grupā, pārsvarā pret top līmeņa komandām, un tagad savākt 100 punktu jau ir liels sasniegums. Bet sākumā patiešām bija tā, ka nevarēju saprast, kā jaunie spēlētāji nevar pieņemt, atdot ripu vai arī izdarīt metienu, neapstādinot ripu. Tagad es saprotu, ka viss ir stipri mainījies. Man arī ir pilnīgi cita cieņa pret spēlētājiem. Es saprotu un novērtēju hokejista darbu.
Daudzi dzīvo ilūzijās, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados spēlēja īstie meistari, taču, paskatoties tā laika videoierakstus, dažreiz mati ceļas stāvus, redzot kādas kļūdas pieļauj tās paaudzes visizcilākie hokejisti. Tagad par tādām darbībām, piemēram, ripas nevērīgu pazaudēšanu uz pretinieku zilās līnijas, treneri varētu spēlētāju pat nosēdināt rezervē...
Pilnībā piekrītu.
Mūsdienās hokejs ir kļuvis tik sistemātisks, fiziskās sagatavotības loma ir palielinājusies, tāpēc spēlētājiem jau ir jābūt apveltītiem ar daudzām īpašībām.
Jā, esmu skatījies ierakstus, kad vēl pats spēlēju. Tad tik tiešām izdarījām tādas piespēles, par kurām mūsdienās spēlētājus sodītu. Mūs nekad arī neielika rāmjos, kā jāspēlē bez ripas. Tagad tam velta daudz uzmanības, tāpat arī spēlei aizsardzības zonā. Kādreiz ļoti daudz izšķīra spēlētāju individuālā meistarība un spēle nevienādos sastāvos. Spēle bija kā šūpoles – no vieniem uz otriem vārtiem. Mūsdienās hokejs ir mainījies.
Pirmajā plānā izvirzās spēlētāju fiziskā sagatavotība?
Protams, galvenā nozīme ir spēlētāju funkcionālajai gatavībai. Es skatījos un pie sevis izvērtēju Boba Hārtlija vadītās Latvijas izlases sniegumu šī gada pasaules čempionātā. Sastāvā bija tādi spēlētāji kā Emīls Ģēģeris, Oskars Batņa un Rihards Marenis. Viņi nebūt nav miesās plāni, taču veica lielu darba apjomu. Tagad cieņā ir tādi spēlētāji, kuri var uzvarēt spēka divcīņās. Ātrums, spēks un izturība izvirzās pirmajā plānā.
Ja reiz sākām runāt par Latvijas izlasi, pēc ilgāka pārtraukuma komandas sniegums ar radošo pieeju un uzbrukuma hokeju patiešām priecēja!
Piekrītu, bet šis nebija pirmais gads, kad komanda bija labā fiziskā kondīcijā. Spēļu maratons tomēr ilga septiņas spēles. Komanda netika play-off, lai gan uzskatu, ka bija to pelnījusi. Redzēju, ka Hārtlija vadībā izlase spēlē īsām maiņām, ir izveidota sava sistēma, taču tik un tā nav viegli septiņas spēles pēc kustības konkurēt ar pasaules vadošajām komandām. Un, ko es gribu uzsvērt, vienlīdz laba kondīcija saglabājās visās septiņās spēlēs.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 10. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!