“Esmu priecīga par izdarīto un pateicīga savam ķermenim, ka viņš man to ļāva paveikt. Un ļauj to darīt joprojām. Patiesībā, ja tā paskatās uz līdz šim izskrietajiem rezultātiem, sajūta ir neticama. Nekad nebūtu gaidījusi, ka spēšu labot Jeļenas Prokopčukas rekordus,” 20 gadus vecā sportiste rezumē savu pirmo olimpisko ciklu. “Esmu ieguvusi arī daudz un dažādas mācības. Pārejot no junioru uz pieaugušo sacensībām, ir pavisam cita realitāte. To īsteni apzinājos olimpiskajās spēlēs. Lai tur spētu konkurēt un izsisties, jāmaina treniņu plāni, jāmaina treniņu režīms un veids.”
Valmieriete jau ir spējusi labot izcilajai Jeļenai Prokopčukai piederējušo Latvijas rekordu 3000 metru skrējienā un 2023. gadā viņa tika atzīta par Latvijas labāko sportisti. Skatoties uz pasaules vadošajām sportistēm, Agate Caune apbrīno to spēju pārslēgt ātrumu.
“Skaidrs, ka rezultāti, kādus viņas sasniedz, ir izcili. Man svarīgāk ir, kā viņas spēj sacensību laikā pārslēgties un mainīt tempu. Bieži varam redzēt, ka pirmie trīs kilometri tiek veikti ļoti lēni. Burtiski rodas sajūta, ka viņas tūlīt apstāsies, bet tad pēdējos divos kilometros notiek eksplozija,” stāsta Caune. “Tas man liek domāt par to, kā viņas to spēj un ko man treniņos darīt tā, lai arī es spētu skriet mierīgi un tad strauji kāpināt tempu. Līdz šim vienmēr esmu teikusi, ka man nepieciešams bēgt prom un jācenšas noturēt pārsvaru distancē, taču katrā mačā tādu iespēju nebūs. Ir jāspēj skriet taktiski, jāspēj tempā pārslēgties.”
Šādi Caune ir bēgusi prom abos savos līdz šim lielākajos startos. 2023. gada pasaules čempionātā viņa priekšsacīkstēs aizskrēja visām konkurentēm vairākus simtus metrus priekšā un, pateicoties tam, spēja iekļūt finālā. Savukārt Parīzes olimpiskajās spēlēs valmieriete ilgāku laiku priekšsacīkstēs atradās lielās grupas priekšgalā, tomēr, kad konkurentes kāpināja tempu, nācās strauji atkrist.
“Tas troksnis, atmosfēra un vēriens. Tas uzsit tādu adrenalīnu... Man šī bija arī pavisam jauna pieredze, kā sagatavoties skrējienam. It kā biju iesildījusies, bet tad pusstundu jānīkst. Starta gaidīšanas telpas ir burtiski šaurs gaitenis. Tur esi kopā ar citām sportistēm, bet jāatrod iespēja kustēties, lai sevi noturētu siltu. Man šķiet, ka uz starta izgāju jau diezgan atdzisusi. Tur bija tik daudz kondicionieru, tik ilga gaidīšana. Man muskuļi vēl nebija gatavi skriešanai. Pagāja laiks, līdz tie atkal sasila,” Caune atceras savu olimpisko debiju. “Visādi citādi es izbaudīju katru mirkli skrienot, visu procesu. Es taču pat necerēju, ka būšu olimpiskajās spēlēs.”
Sportiste nenoliedz, ka olimpiskajā gadā piedzīvoto veselības problēmu dēļ ilgāku laiku domājusi, ka Parīzē piedalīties nespēs. Viņa atzīst, ka īsta pārliecība par spēju piedalīties parādījās vien pēdējos treniņos pirms kāpšanas lidmašīnā. “Ar visu to traumu sezonas sākumā, ar rehabilitācijas procesu, tie bija pamatīgi amerikāņu kalniņi. Atrodoties tur, man bija prieks un lepnums par savu ķermeni, kas spēja tikt atpakaļ. Protams, līdz labākajam līmenim un optimālam rezultātam vēl bija tālu, taču jau tas vien, ka varēju iziet uz starta līnijas, sajust pieredzi, redzēt, kas jāuzlabo, bija pagodinoši. Svarīgākais – varēju skriet bez sāpēm.”
Caune atgādina, ka Parīzes spēļu laikā viņai bija tikai 19 gadi, tāpēc tās uztvēra kā pieredzes iegūšanu. “Bija vērtīgi pašai uz savas ādas sajust, kas tas ir par pasākumu. Viena lieta ir klausīties, ko stāsta citi, bet, kad tur aizbrauc pati, izjūti pavisam citu ainu. Tās ir ļoti lielas emocijas, un tas nav tik vienkārši. Milzīga mediju uzmanība, kuri uzdod dažādus jautājumus, tostarp provokatīvus: kā tu noskriesi? Jā, es varu pateikt cerēto vietu un laiku, bet realitāte var būt cita. Beigās jau tā esmu es, kura pārdzīvo par pateikto, ne kāds cits. Ir jāstrādā ar sevi psiholoģiski. Aizbrauc tur un redzi sev blakus sportistus, uz kuriem līdz šim esi skatījusies televīzijā vai sekojusi viņiem instagramā. Tas var atstāt dažādu iespaidu. Tas var dot lielāku adrenalīnu un stimulu skrejceliņā, bet var būt tieši otrādi – tas var radīt baiļu sajūtu.”
Kā vēstīts, pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm Caune pārtrauca sadarbību ar savu ilggadējo treneri Raivi Ravinski un sākusi sadarbību ar Uģi Joci.
Pilnu interviju ar pagājušā gada Latvijas labāko sportisti lasiet Sporta Avīzes oktobra numurā!