Šīs baumas nav vien pāris nedēļu vecas. Tās sākās brīdī, kad MTG saistībā ar izmaiņām mediju likumā nolēma pārdot savus mediju asetus Krievijā. Tika sasiets kopā, ka pārdod Krievijā un tam «piepakos» līdzi arī Baltiju. Dažiem tas likās loģisks stāsts. Taču fakts ir tāds, ka Krievijas darījums ir jau pilnībā noticis, proti MTG Krievijā vairāk nedarbojas. Bet Baltijas valstīs, kā redzat, darbojas, un tātad tam, kas notika Krievijā, nav sakara ar MTG plāniem Latvijā.
Un kādi ir MTG plāni Latvijā?
MTG Baltijas valstīs darbojas aptuveni divdesmit gadus - sāka ar televīziju, tagad, sekojot mediju patēriņa tendencēm, lielāks fokuss ir uz digitālā virziena attīstību, lai arī ar kārtu lielākie reklāmas ieņēmumi gan MTG, gan vispār reklāmas tirgū kopumā - šobrīd vairāk nekā 40% no kopējā reklāmas tirgus - joprojām ir tieši televīzijai. Ja runājam par attīstību, varbūt pamanījāt, ka pie ēkas, kur darbojas MTG TV Latvija, parādījies liels uzraksts «LNT studija»?
Pārceļat LNT no Elijas ielas uz Dzelzavas ielu?
Jā. Jūlija beigās jau sāksim raidīt no jaunās studijas. Tā kā mēs turpinām veikt investīcijas gan studijās, gan pašu producētos raidījumos. Mēs šo tirgu pazīstam un tajā darbojamies ar ilgtermiņa skatījumu.
Pieminējāt LNT. Tā iegāde bija veiksmīga? Skatos, ka esat aizvēruši TV5, kas nāca komplektā.
Tas jāskata plašākā kontekstā, pievēršoties mediju tirgum un tā regulācijai.
Labi. Kā vērtējat situāciju šajā jomā?
Vienkārši sakot, tā ir gājusi pašplūsmā. Pāreja uz digitālo apraidi izmainīja ne tikai tehnoloģijas, bet arī spēles noteikumus tirgū. Visi atceramies, ka ar to tika saistītas cerības, ka apraide paliks lētāka, daudziem būs vairāk iespēju. Tas viss tā nebija - apraide palika dārgāka, tātad pie mums tas notika ne tajā efektīvākajā veidā. Pietrūka ilgtermiņa skatījuma, ilgtermiņa plānošanas. Nākamais faktors - 2008. gada krīzē reklāmas tirgus nokrita par 45%; vēl joprojām neesam atkopušies līdz pirmskrīzes līmenim. Tas faktiski noveda pie tā, ka TV3 un LNT izgāja no brīvās apraides. Kopš tā laika Latvijā realitātē ir maksas televīzijas tirgus. Tikai aptuveni 3-5% lieto bezmaksas apraidi televīzijas uztverei.
Tālākais jautājums ir par vietēji veidotu kanālu konkurenci ar ārzemēs veidotiem kanāliem. Un vai valstij ir vai nav bijusi kaut kāda nostāja attiecībā uz to, kā šis tirgus darbojas. Ir lielie, no Krievijas retranslētie kanāli, kuri ir populāri ne tikai krievu, bet arī latviešu auditorijā. Par jau tā mazo reklāmas tirgu vietējām komerctelevīzijām nākas konkurēt gan ar šiem Krievijas kanāliem, gan sabiedrisko televīziju. Un ja naudas ir tik, cik ir...
Rezultāts bija tāds, ka TV5 strādāja ar zaudējumiem. Meklēju atbalstu, mēs bijām gatavi piedalīties sabiedriskā pasūtījuma izpildē, veidojot kādas īpašas programmas, diemžēl nespējām to panākt. Tiešām ļoti žēl, jo TV5 no loģikas viedokļa labi iegūlās kopējā kanālu portfelī. Arī doma par to, ka mēs uzrunājam vietējo krieviski runājošo auditoriju, no korporatīvās atbildības viedokļa mums ļoti patika. Diemžēl tīri finansiālu apsvērumu dēļ šo kanālu nācās slēgt. Tas nebija patīkams lēmums ne no viena aspekta - gan tā, ka mums nācās pārtraukt sadarbību ar daudziem profesionāliem kolēģiem, gan tā, ka nevienai korporācijai nav patīkami paziņot, ka kāds zīmols vairs netiek lietots.
Vai tiesa, ka Krievija sponsorē to, ka noteikti kanāli pieejami Latvijas skatītājiem?
Tiešā veidā viņi nesponsorē. Retranslācijas izmaksas veido kaut kādu summu X, bet skaidrs, ka tā ir maza, salīdzinot ar to, kas veidojas, ja kanālu veido šeit uz vietas (jāpērk atsevišķi produkti - šovi, filmas -, jāveido lokālās ziņas utt.). Satura izmaksu īpatsvars retranslētajam kanālam ir krietni zemāks nekā vietēji veidotam. Varam teikt, ka viņi nevis sponsorē, bet drīzāk veicina, atbalsta to, lai šie kanāli turpinātu mūsu teritorijā būt pārraidīti.
Kāda ir pašreizējā tirgus situācija, kāda ir skatītāju izvēle? Pareizi saprotu, ka lielākais konkurents tirgū ir nevis Latvijas sabiedriskie mediji, bet gan Krievijas retranslētie kanāli?
Latviski runājošā auditorija pārsvarā skatās Latvijā ražotus kanālus, tajā pašā laikā socioloģija rāda, ka šī auditorija aizvien vairāk skatās arī krievu kanālus.
Latvieši aizvien vairāk izvēlas Krievijas televīzijas kanālus, pat neraugoties uz jau ilgstošo politisko saspīlējumu?
Jā, neskatoties uz politisko situāciju. Es domāju, ka nav vai ir ļoti maz tādu latviešu skatītāju, kas mērķtiecīgi pieslēdzas, teiksim, NTV MIR ziņām vai kaut kādam analītiskajam raidījumam. Viņi tur skatās krievu seriālus, šovus, kas tiek ražoti ļoti augstā kvalitātē, ieguldot milzīgu naudu. Līdz ar to grūti skatītājiem kaut ko pārmest. Taču starp šiem izklaides raidījumiem ir ziņas, sanāk, ka arī tās noskatās. Savukārt, ja skatāmies uz krieviski runājošo auditoriju, tur tendence ir otrāda - krieviski runājošie nekad nav daudz skatījušies latviski raidošus kanālus, tendence rāda, ka skatās aizvien mazāk. Papildu faktors ir tas, ka mainās mediju lietošanas paradumi - ne obligāti televizora ekrāns ir tas, caur ko televīzijas produkti nonāk līdz skatītājam, - tas var būt arī dators, viedtālrunis. Un, protams, interneta vidē, skaidrs, ka tiek lietoti arī citi, arī starptautiskie resursi un arī uz turieni novirzās reklāmas nauda. Tā ir dabiska globāla tendence, bet, ja skatāmies uz mūsu nelielo tirgu un vietējiem medijiem, kas šeit darbojas, tas, protams, arī ietekmē ikvienu mūsu jomā. Un ne tikai televīziju - tas ietekmē pilnīgi visus.
Skatos, ka vietējie TV kanāli ļoti labprāt izmanto Krievijā radītus produktus - humora šovus, filmas, seriālus.
Ja latviešu auditorija grib skatīties Krievijas vai Ukrainas seriālus, mēs, protams, labāk gribam, lai viņi tos skatās mūsu kanālos. Tāpēc tāda ir realitāte. Mums jāizdzīvo.
Jūs varat izdzīvot, sliktākajā gadījumā pērkot visu saturu no kaimiņvalstīm. Jautājums - vai šajā jomā ir kāda valsts politika?
Mēs abi zinām, kāda ir tā atbilde - šādas intereses valstij būtu jānodefinē. Tāpēc ir prieks, ka tagad pirmo reizi vēsturē ir sācies darbs pie šo interešu definēšanas.
Jūs runājat par Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas darbu?
Jā, ir sākusies diskusija par mediju attīstību, turklāt iesaistot industriju, un tas ir iepriecinoši. Problēmu sakrājies daudz. Piemēram, šobrīd 81% no LTV skatītājiem ir vecāki par 50 gadiem. Skaidrs, ka mums visa sabiedrība noveco, bet sabiedriskās televīzijas gadījumā vecākās paaudzes īpatsvars ir dramatiski liels. Tāpat, kā liecina nesen veikta aptauja, ir liela daļa auditorijas, kas vispār nelieto sabiedriskos medijus, tostarp tie ir 42% rīdzinieku un kopumā 55% nelatviešu.
To vēl var izskaidrot ar to, ka sabiedriskie mediji pamatā ir valsts valodā. Cita lieta - daudz diskutētais jautājums par to, kā sabiedriskajiem medijiem aizsniegt nelatviešus.
Jā. Ir sleja ar ziņām LTV7 krievu valodā, bet ir grūti iedomāties, ka kāds skatītājs pārslēgsies no citiem kanāliem tieši uz šīm ziņām. Arī Igaunijā, kur tika izveidots jauns sabiedriskā medija kanāls krievu valodā, auditorija ir ļoti maza. Tāpēc arī pie mums iepriekš apspriestais, kā ar konkrētām tēmām, konkrētām raidījumu grupām sasniegt šo nelatviešu auditoriju caur esošajiem komerckanāliem, būtu bijis brīnišķīgs instruments. Bet tas netika izdarīts, un šodien esam tur, kur esam.
Tāpat pretrunīgi vērtētais Latvijas Radio 5. Orientēts uz jauno auditoriju, ļoti labi. Jautājums: vai jaunā auditorija tiešām ir noķerama radio frekvencēs? Varbūt drīzāk internetā? Un varbūt esošie komercmediji būtu varējuši izpildīt tās kaut kādas konkrēti uzstādītās tēmas, kuras ar jauniešiem vajadzētu runāt? Turklāt, ja šobrīd skatāmies, kāda ir Latvijas Radio 5 reālā auditorija, redzam, ka tā būtiski atšķiras no uzstādītās - ja mērķis bija jaunieši, ar to saprotot 20-30 gadu vecus cilvēkus, tad rezultātā vidējais klausītājs ir daudz vecāks.
Tāpat aktuāls arī jautājums par darbības efektivitāti - cik saimnieciski notiek darbība sabiedriskajos medijos? Šobrīd jebkurš jautājums saistībā ar «kāpēc darāt tā vai tā» tiek uztverts kā mēģinājums iejaukties politiski un apdraudēt mediju neatkarību. Lai gan, manuprāt, saimnieciskie jautājumi būtu ļoti nodalāmi un tur vispār nav nekāda sakara ar kādām politiskajām ietekmēm, vien to, cik efektīvi saimnieko.
Tam nupat pieskārāmies, bet, pavisam konkrēti runājot, manuprāt, tiešām būtu tikai loģiski, ja tiktu nodefinētas valsts politiskās intereses, runājot par sabiedrisko pasūtījumu. Nebaidoties no šī politiskuma, vienlaikus nejaucot valsts un kādu partiju intereses.
Taisnība. Vai tas ir veicināt cittautiešu piederības sajūtu Latvijai vai demogrāfijas jautājumi, vai izpratnes par konkrētām tēmām veidošana, vai tml. Tas, kā jūs sakāt, nebūtu saistāms ar politiķa vēlmi: parādiet mani divreiz vai trīsreiz. Ja atklāti izrunātu, kāda ir valsts nostāja konkrētos jautājumos, nevienam nebūtu jautājumu, kāpēc programmā parādās tas vai cits raidījums.
Un no tā varētu izrietēt arī atbilde, kāpēc kādu raidījumu veidošana būtu uzticama arī komercmedijiem?
Jā. Orientējoties uz konkrētu auditoriju. Tas ir līdzīgi kā reklāmas izvietošanā, kad skatās, kurā kanālā iespējams visefektīvāk sasniegt konkrēto auditoriju. Tas būtu veids, kā maksimāli efektīvi izmantot tos līdzekļus, kas valstij ir. Arī tagad, skatoties uz ekonomikas attīstības prognozēm, ir saprotams, ka nekādi brīnumi nav paredzami. Tas katls ir tik liels, cik ir, un, ar to rēķinoties, jāspēj darboties maksimāli efektīvi.
Izskatās, ka iniciatīvu elektronisko mediju politikas veidošanā no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārņēmusi Kultūras ministrija. Tas lielā mērā arī atklāj pašreizējā NEPLP zemo efektivitāti?
NEPLP problēma, ka viņiem ir grūtības nonākt pie vienota viedokļa. Arī tas, ka viņi šobrīd sēž uz diviem krēsliem...
Proti, ir sabiedrisko mediju īpašnieka - valsts - pārstāvji un vienlaikus arī visu elektronisko mediju uzraugi?
... tas stāvoklis ir šizofrēnisks - jābūt objektīvam pret visiem, kaut vieni ir vairāk savējie. To realitātē ir ļoti grūti izdarīt. Tajā pašā laikā daudzas lietas viņi varētu vērtēt drošāk, piemēram, to pašu saimniecisko efektivitāti, varētu skaidrāk definēt sabiedrisko pasūtījumu - mani vienmēr ir izbrīnījis, kad esmu uzdevusi jautājumu NEPLP, vai nevarētu tomēr skaidrāk saprast, kas ir tie konkrētie mērķi šim gadam saistībā ar sabiedrisko pasūtījumu, tad tā atbilde ir: likumā tas viss ir uzrakstīts. Ja lasām likumu, redzams, ka zem nosaukuma «sabiedriskais pasūtījums» var palikt visu.
Sanāk - ja sabiedriskajai televīzijai vai radio vajag naudu, tad nu to nosauc par sabiedrisko pasūtījumu - un lieta darīta?
Pēc būtības tas notiek tā: televīzija pasaka, ko iecerējusi darīt, tas tiek apstiprināts. Nevis tā, ka būtu nodefinēti kādi konkrēti mērķi un uzdevumi, saskaņā ar kuriem mediji sagatavotu piedāvājumu. Un tā nebūtu nekāda iejaukšanās redakciju darbā, jo visiem būtu zināma skaidra valstij svarīga tēma un pretī tai redakciju redzējums, kā to īstenot. Un pēc tam varētu veikt mērījumus, vai ir izdevies sasniegt mērķi vai ne.
Nākamgad plānota NEPLP funkciju sadale. Kā to labāk būtu darīt?
Piemēram, Igaunijā ir sabiedrisko mediju uzraugs un burtiski pāris ierēdņu Kultūras ministrijā, kas uzrauga komercmediju darbību, izskata sūdzības.
Dzirdētas iniciatīvas, ka sabiedrisko mediju uzraugošajā institūcijā jābūt pārstāvētiem politiķiem.
Mēs jau arī tagad izliekamies, ka nezinām, ka NEPLP locekļus ievēl politiķi. Tāpēc jautājums ir par ķēdīti - vai to uzraudzību veic politiķi pa tiešo, kas pat, iespējams, tad būtu daudz caurspīdīgāk, jo tad mēs redzētu, ko katrs iniciē vai lemj, vai arī šī politiskā ietekme ir pastarpināta caur politiski deleģētām personām.
Kā jūsu dzīvi ietekmē tas, ka ar televīzijas pakalpojumu piedāvājumu sākuši nodarboties arī mobilie operatori?
Mēs uz to skatāmies ļoti pozitīvi tādā ziņā, ka jebkurā gadījumā viņiem ir vajadzīgs saturs. Un lokālais saturs ir galvenais attīstības vilcējspēks auditorijas piesaistei. Te ir stāsts par veidu, kādā viens un tas pats saturs var tikt lietots dažādās ierīcēs, un kāds ir monetizācijas veids - vai tas ir balstīts uz reklāmu vai abonentmaksu. Proti, kā nofinansēt satura ražošanu. Ja realitātē mūsu valstī tuvu 100% ir maksas televīzija, cilvēki ir pieraduši, ka par televīziju ir jāmaksā.
Jau kādu laiku tiek runāts par nereģistrētajiem kabeļoperatoriem, kas piedāvā savus pakalpojumus, īpaši pierobežā. Kā tie ietekmē situāciju tirgū?
Ir daudzi mazie kabeļoperatori, kas ne vienmēr precīzi atklāj savu klientu skaitu. Ja reportēts mazāks abonentu skaits, nekā ir, parādās nelegāla satura izplatīšanas pelēkā zona. Tāpat daudzi ir tādi, kas darbojas tikai internetā - formāli nav kabeļoperatori, bet viņu mājaslapās tiek piedāvāti televīzijas pakalpojumi. Attiecībā uz šiem ne īsti ir regulējums, ne īsti instrumenti, kā ar šo grupu strādāt. Protams, tas ietekmē satura ražotājus, jo mums ir ieņēmumi gan no reklāmām, gan no televīzijas abonentmaksām. Tā ir viena daļa, bet ir arī Latvijā nelegāli izplatītie satelīti.
Kas tirgo pieejas Krievijas televīzijām?
Jā, viens, ka izmanto kaimiņvalsts pakalpojumus, otrs - nemaksā nodokļus, trešais - saturā, ko viņi izmanto, nav neviena Latvijas kanāla.
Ko darīt, ja cilvēku ienākumi ir tik zemi, ka viņi konkrētos piedāvājumus izvēlas īpaši pieejamās cenas dēļ?
Būtu pamats valstiski padomāt, vai varbūt visiem tiem, kuri nevar atļauties abonēt piekļuvi vietējām televīzijām, to piegādāt kādā citā veidā. Lai nav tā, ka alternatīva - lēts satelīts, kas nodrošina citas valsts pakalpojumu.
Atkal redzam, ka nepieciešama skaidra valsts politika un griba to realizēt.
Tā lielā problēma, kas jaušama mūsu politiķos, amatpersonās, - bailes no protekcionisma, bailes pateikt skaidri: jā, mēs gribam, lai Latvijā dzīvojošie vairāk skatās vietēji radītu saturu, tāpēc esam gatavi dot tam konkrētu atbalstu. Man liekas, ka būtu tikai loģiski, ja valsts atbalstītu lokālos spēlētājus, nevis mēģinātu, ko panākt vien ar aizliegumiem un ierobežojumiem.
Tā vieglāk.
Tajā pašā laikā tas noteikti nav efektīvi. Īpaši mūsdienās, kad, aizliedzot raidīt jebkuru televīzijas kanālu, tas jau nākamajā dienā caur aplikāciju var būt pieejams mobilajās ierīcēs.
Šajā ziņā labi, ka ir tapušas mediju politikas pamatnostādnes. Tās nav perfektas un pabeigtas, bet šajā dokumentā es redzu ceļa sākumu - ir parādījusies vēlme definēt tēmas, par kurām jārunā.