Uz visa fona izceļas kāds jauneklis, kurš vingro ne tik intensīvi. Vienam ieskrējienam ar atspērienu pirms zirga viņš gatavojas vairākas minūtes. Seko straujš ieskrējiens, skaļa atsperšanās un vairāki kūleņi gaisā. Viņš piezemējas uz vairāku matraču slāņa un tūlīt skatās uz savu treneri, uzklausot tā aizrādījumus. Treneris ir Igors Vihrovs, Sidnejas 2000. gada olimpiskais čempions vingrošanā. Trīspadsmit gadu pēc karjeras nozīmīgākā panākuma viņš nu trenē jauno maiņu paša dibinātā un izveidotā klubā, tostarp savu 11 gadu veco meitu.
Ar ko nodarbojaties 13 gadus pēc olimpiskā zelta izcīnīšanas? Cik saprotu, pamatdarbs ir Maskavā?
Nē, kāpēc? Mums ir vingrošanas olimpiskais centrs. Tas funkcionē jau vairākus gadus un palīdz attīstīt vingrošanu Latvijā. Turklāt šis centrs ir ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī. Maskava - tas ir otršķirīgs jautājums, jo runa taču ir par Latviju.
Un tomēr - ko darāt Maskavā?
Tur cenšamies turpināt nodarboties ar to pašu - pelnām naudu ar vingrošanu.
Kā treneris?
Nē, par treneri es strādāju šeit no rīta līdz vakaram, bet Maskavā... vienkārši ir cilvēki, kuri arī nodarbojas ar vingrošanu. Mēs viņiem palīdzam, sadarbojamies.
Runa ir par individuāliem sportistiem?
Nu... es visas kārtis neatklāšu. Jā, mēs strādājam šeit, un te es pavadu visu laiku, bet nedaudz piedalāmies arī Maskavā.
Vai ar Latvijā nopelnīto dzīvošanai pietiek?
Kādam pietiek ar latu, kādam - ar simts. Mēs eksistējam kā organizācija, pateicoties Latvijas sporta sabiedrības palīdzībai. Tur ir Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), Vingrošanas federācija (LVF), privātpersonas, kuras mums palīdz. Arī paši strādājam. Tā ka pagaidām viss notiek - pastāvam. Ceru, ka turpināsim attīstīt vingrošanu Latvijā. Tāpat mēs pārstāvam ne tikai klubu, bet arī LVF, tāpēc esam ieinteresēti attīstīt vingrošanu visā Latvijā, nevis tikai manā klubā. Mūsu mērķis ir veicināt vingrošanas vispārējo popularitāti sabiedrībā. Tas palīdzētu uzlabot visas nācijas vispārējo fizisko attīstību. Otrs virziens ir profesionāļu attīstīšana - lai būtu, kas ar to nodarbojas un gūst Latvijai panākumus starptautiskajā arēnā.
Kādā amatā esat LVF?
Es esmu valdes loceklis, Jevgeņijs [Saproņenko] ir viceprezidents. Cenšamies abi, cik spējam. Šogad, piemēram, Latvijas čempionātu mākslas vingrošanā rīkojām Daugavpilī, neskatoties uz to, ka līdz šim tur vingrošanas tikpat kā nebija. Līdz šim tādi centri Latvijā bija tikai Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Cenšamies attīstīt vingrošanu visos reģionos, un nu tā ir arī Latgalē. Svarīgi ir, lai cilvēki vingrojot uzlabotu savu fizisko stāvokli, veselību. Par profesionālo sportu tur vēl pāragri runāt. Vingrošana ir visu sporta veidu māte, kura attīsta visu - koordināciju, lokanību, veiklību, spēku.
Pieminējāt privātpersonu atbalstu. Vai tādas ir arī kluba sponsoru pulkā?
Es pat neteiktu, ka tie ir sponsori, bet, jā, ir privātpersonas un organizācijas, kuras mūs atbalsta. Kāds ar naudu, kāds ar vēl kaut ko, kāds ar barteru.
Teicāt, ka ir divi virzieni, kuros strādājat. Kāda ir abu virzienu attiecība?
Uz šo jautājumu varu atbildēt tikai par savu klubu. Tas vispirms orientējas uz masām. Vienkārša iemesla dēļ - lai pastāvētu, jābūt finansiālai stabilitātei. Un mūsu pamatuzdevums jau sākotnēji bija pastāvēt. Varam eksistēt tikai uz vispārējās vingrošanas attīstības rēķina. Tā ir kā fizkultūra skolās - visu var attīstīt. Atnāk mazie bērni - gada, divu, triju, piecu gadu vecumā - un attīstās daudzpusīgi. Piemēram, tagad redzējāt bērnudārza audzēkņus, kuri pie mums atbrauc reizi nedēļā. Pēc tam viņi var nodarboties ar jebkuru citu sporta veidu: peldēšanu, vieglatlētiku utt. Tāpat pie mums nodarbojas ne tikai bērni, bet jebkurš interesents vecumā līdz 80 gadiem. Daudzu citu sporta veidu pārstāvji arī pie mums nāk - vieglatlēti, futbolisti, snovotāji un citi. Viņi atnāk noslīpēt elementus, kas viņiem nepieciešami tajos sporta veidos, - akrobātika, koordinācija, vispārējā fiziskā sagatavotība. Piemēram, bija šķēpmetēji. Mēs viņiem palīdzējām nostiprināt plecus. Snovotāji nāk trenēt akrobātiku, noslīpēt savus trikus, kurus vēlāk liek lietā savos sporta veidos.
Vai šī vispārizglītojošā grupa kļūst aizvien lielāka?
Skatoties, ar ko salīdzinām. Ja salīdzinām ar pagājušo gadu, skaits palicis aptuveni tāds pats.
Un kā ir ar otru virzienu - profesionālo sportu?
Kad dibinājām klubu, mēs to virzienu nevarējām atļauties. Vienkārši nebija ar ko strādāt. Sākām ar vispārizglītojošo grupu un tad pamazām atlasījām talantīgākos, kuri ar vingrošanu nodarbojas nopietnāk un brauc uz sacensībām. Šādu grupu izveidojām pirms trim četriem gadiem.
Vai zāle ir pilnībā noslogota?
Jūs varat arī pats izskaitļot, ka skolas laikā neviens nenāk. Un naktīs, protams, arī ir tukšs. Pēcpusdienā un vakarā noslodze ir liela, bet no rītiem nāk dažādas grupas, viens izlases dalībnieks. Arī citi nāk. Taču nav tā, ka no rīta līdz vakaram viss ir aizņemts. Visi nāk, ir daudz inventāra, un visiem būs ko darīt. Globāli skatoties, mums ir mērķis panākt to, lai inventāra būtu vēl vairāk un zāles noslodze vēl lielāka. Taču tas nebūs iespējams bez LOK un vecāku atbalsta.
Savulaik bija grūti pieņemt lēmumu, kurš no jums diviem pārstāvēs Latviju olimpiskajās spēlēs, bet pēdējā laikā mūsu vingrotāju panākumi starptautiskajā arēnā vairs nav tik labi.
Šo jautājumu, lūdzu, uzdodiet Latvijas izlases galvenajam trenerim, kurš to vada jau kopš 1999. gada!
Vai tad jums pašam nav kādas nojausmas par to, kāpēc tā ir?
Es jau saku - ir treneris, kurš par to atbild. Mums bija cilvēks, kurš nokļuva olimpiskajās spēlēs. Latvijai tas ir labs rezultāts. Man, protams, ir savas domas, taču nevēlos tās publicēt.
Vai LVF ir apmierināta ar viņa darbu?
(Domā.) Ziniet, nav ideālu cilvēku. Skaidrs, ka ir gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes. Rezultāti nav tik labi vairāku iemeslu dēļ, un varbūt pat daži no tiem nav no viņa atkarīgi. Tāpēc - grūti teikt. Pašlaik ir tā, kā ir. Kopā ar federāciju cenšamies darīt visu iespējamo.
Ko tieši LVF var darīt, lai rezultāti uzlabotos?
Neko. Tāpēc, ka budžets sportam Latvijā diemžēl ir minimāls.
Jūs un Saproņenko guvāt panākumus, kad Latvijā vingrošanai bija ierobežotas iespējas. Tagad apstākļi tam ir krietni labāki, bet rezultāti - sliktāki.
Tolaik dzīvē bija citas prioritātes. Tolaik izbraukt no Latvijas bija liela laime. Piemēram, aizbraukt uz sacensībām Vācijā, kad pie mums pašiem uz vietas nekā nebija. Tagad priekšplānā izvirzās izglītība, tā ir prioritāte numur viens. Taču cenšamies - atvērām klubu, lai piesaistītu cilvēku masas, no kuriem talantīgākos vēlāk varētu mēģināt saglabāt vingrošanā. Tas ir ļoti smags darbs, un tā rezultāti būs jūtami tikai ilgtermiņā. Pagaidām rezultāti varbūt nav spoži, bet tik un tā tie ir. Piemēram, pasaules čempionātā bija mūsu vingrotāji. 280 kungu konkurencē mūsu sportists ieņēma 22. vietu. Jā, tā nav medaļa, bet tas ir labs rezultāts, ja skatāmies globāli. Tur bija 74 valstu pārstāvji. Skaidrs, ka gribas medaļas, taču nevajag aizmirst, ka esam maza valsts un ka nevaram cerēt uz olimpisko medaļu ik pēc četriem gadiem.
Cik viegli vai grūti pierunāt talantīgākos palikt vingrošanā?
Katrs gadījums ir individuāls. Vienkāršs salīdzinājums - ASV katrā pilsētā ir 30 vingrošanas zāļu un valstī ar vingrošanu nodarbojas 10 miljoni cilvēku, viņiem ir no kā izvēlēties izvirzīšanai uz pasaules čempionātu. Pie mums Latvijā bērnu vecumā ar vingrošanu nodarbojas 300 cilvēku, junioru vecumā - 20, bet pēc tam vairs tikai pieci. Viss balstās uz vecāku pleciem. Ir daļa bērnu, kuri it kā varētu, bet nevar to atļauties finansiāli. Ir arī tādi, kam ir gan talants, gan finanses, bet diez vai viņi ir spējīgi smagi trenēties. Mūsu uzdevums ir piesaistīt cilvēkus, kas vingro prieka pēc, un tad no tiem mēģināt paturēt labākos. Lai gan, jā, daudzi dod priekšroku studijām, darbam vai ārzemēm vingrošanas treniņu vietā.
Cik mums Latvijā ir profesionālu vingrotāju?
Grūti teikt. Ja vadāmies pēc pārstāvniecības pasaules čempionātā, tad tikai trīs cilvēki.
Ko vingrošanā nozīmē profesionālis? Vai naudu ar to var nopelnīt?
Ja brauc arī uz sacensībām, ir profesionālis. Finansiāli - sākumā neko nenopelnīsi.
Vai pats strādājat arī ar grupām?
Nē, strādāju individuāli ar sportistiem. Pamīšus nāk viens, tad otrs, mana meita nāk. Visa diena paiet darbā.
Vai meitu trenēt nav grūtāk kā citus?
Ir grūtāk, daudz grūtāk.
Reizēm pāršaujat pār strīpu?
Jā. Pats to saprotu. Cilvēcīgi arī nav viegli, bet daudz par to runājam. Ārpus zāles par zāli nerunājam.
Vai viņa neprasa atlaides?
Sākumā es viņai devu iespēju - nākt uz zāli un darīt, ko viņa grib, bet uz sacensībām nebraukt, vai - var braukt uz sacensībām, bet tad viņai jādara tas, ko es lieku. Viņa izvēlējās sacensības.