Vārdam padomju laikos bija liels spēks, un dzejā šis vārds ir viskoncentrētākais, lai arī Ēzopa valodā rakstīts, tāpēc Dzejas dienu sākumgados apmeklētāju bija ja ne gluži tik daudz kā Hruščova atkušņa laikā Krievijā, kur tādi dzejnieki kā Jevgeņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis pulcēja pilnus stadionus klausītāju, tomēr mūsdienām neiedomājami daudz - lai gan latviešu dzejnieki atšķirībā no krievu spalvasbrāļiem necentās pielāgot savu dzejas valodu pūļa uztverei, proti, vienkāršot. Toties atšķirībā no Krievijas te režīma jūgs bija dubults, tātad arī dubults efekts ikvienam nacionālpolitiskam poētiskam mājienam. Kad Latvija atguva brīvību, latviešu dzeja godīgi atdeva attiecīgajām instancēm tās papildu funkcijas, kuras bija uzņēmusies, sākot ar politisko un ideoloģisko, beidzot ar izglītojošo, un atgriezās savā netveramības nišā, kur tā ir nenokaujama arī tad, ja neviena dzejnieka vairs nebūtu starp dzīvajiem.
Brīnumainā kārtā (bet labs pantiņš ikreiz ir brīnums) Dzejas dienas jaunajā realitātē ir izdzīvojušas un notiek arī šogad. Pirms 20 gadiem, tātad 1996. gada septembrī, Dzejas dienu «labo gadu» inerce vēl bija diezgan stipra, arī Diena šo dienu sākumu pieteica pirmajā lapā ar vēstījumu, ka 11. septembrī atklāšanu pie Raiņa pieminekļa vērojis «prāvs klausītāju pulks», un pašu tolaik vēl dzīvo klasiķi Vizmu Belševicu bildē. Savukārt kultūras rubrikā Diena operatīvi publicēja Knuta Skujenieka (togad - sešdesmitgadnieka) runu Smiekli ir dzīvības jautājums Dzejas dienu atklāšanā jeb dzejas stundā. Knuts bija atradis vārdus, kas uztverami gan pūlim, gan vienpatim lasītājam: «Saimnieks nobaroja treknu teļu. No meža iznāca vilks. Saimnieks sacīja: «Redzēs, redzēs, ko tas teļš tam vilkam darīs.» Vilks apēda teļu, un saimnieks palika stāvam muti vaļā. Tā tas ir palaikam arī ar mums. Ja mūsu teļam neizdodas vilku apēst, mēs krītam svētā sašutumā un izmisumā. Šis sašutums ir svēts un auglīgs tad, kad mēs ar kailām rokām stājamies pretī bruņumašīnām. Kad bruņumašīnas ir aizbraukušas, kad mums pašiem jāapjēdz un jāsāk kārtot sava dzīve, tad sašutums vairs nav pats stiprākais ierocis. Ar asinīm pieplūdušām acīm nevar lāgā saredzēt ceļu zem kājām.
Cilvēki visā pasaulē jau no laika gala atraduši līdzekli, kas ļauj dzīvot ne jau nu vieglāk, bet skaidrāk. Ieklausīsimies, ko dzied latviešu tautumeita par precību izredzēm:
Precēj' mani pērn bagāts,
Šogad vēl bagātāks.
Pērn precēja zirgu zaglis,
Šogad krampju lauzējiņš.
Vai arī vēl šerpāk:
Vedīs mani, vedīs mani,
Es nevesta nepalikšu;
Ja tautās nevedīs,
Vedīs smilšu kalniņā.
Smiekls, spītība, distance pret likteni, saprotoši dzedra, bet ne vienaldzīga galva. To visu saka vienā vārdā: ironija. Tajā ietilpst gan pasmējiens, gan indes pilināšana, gan zibens bulta. Kopīga visām šīm dažādajām izpausmēm ir šķietamā neatbilstība. Tur, kur it kā būtu jāplēš mati un jāraud sīvas asaras, pavisam ačgārni tiek runāts un dziedāts. Taču tā nav vis smējēja, bet dzīves ačgārnība. Mēs lasām kaismīgas lasītāju vēstules avīzēs un bargus piketu plakātus. Nereti tie ir visai skaļi un reti kad trāpa mērķī. Atmiņā paliek pavisam savādākas akcijas: opernieki pie Augstā nama dzied operu ārijas, un dabas draugu meitenes bučo deputātus. Neba nu meitenes viņus tā mīlē, un neba nu mūsu dziedoņi nākuši Saeimai saldināt dzīvi. Pasmejamies… un neaizmirstam.»
Šis Knuta Skujenieka padoms nav zaudējis aktualitāti arī šodienā, kas no dzejnieka aprakstītās ainas atšķiras tikai ar to, ka ar humora izjūtu mazāk apveltīti lasītāji vairs neraksta vēstules avīzēm, bet asiņu aizmiglotām acīm ārprātīgus anonīmus komentārus internetā.