Tas ir saprotams. Tāds kriticisms mums jāskatās divos dažādos līmeņos - politiskajā un ekonomiskajā. Protams, politikas jomā mums ir lielas problēmas. Mēs vēl aizvien neesam galīgi atrisinājuši savas valsts eksistenciālās problēmas, mēs dzīvojam naidīgā apkārtnē, mums ir valsts iekšējās problēmas, kas saistītas ar attiecībām ar palestīniešu autonomiju, pastāvīgi terora uzbrukuma draudi… Cilvēki citur pasaulē visbiežāk redz ziņas, kas saistītas tieši ar šīm problēmām.
Bet, ja runājam par ekonomiku, daudzi mūsu cilvēki, arī tie, kas iesaistīti dažādos augsto tehnoloģiju projektos, - viņi arī ir kritiski. Daļēji tas saistīts ar ebreju cilvēku rakstura īpašību - būt neapmierinātam. Šimons Peress pat ir teicis, ka ebreju galvenais ieguldījums pasaulē ir nepārtraukta neapmierinātības sajūta. Tas lielā mērā nosaka to, kā cilvēki redz politiku, ekonomiku. No otras puses, tas ir paradokss - starptautiskie pētījumi rāda, ka laimes indeksa ziņā izraēlieši ieņem ļoti augstu vietu. Tātad esam gan laimīgi, gan kritiski vienlaikus. Bet es teiktu, ka savā grāmatā Start-up Nation mēs runājam par to, ka Izraēla ir veiksmes stāsts tādā nozīmē, ka pie mums ir visvairāk startups** nekā jebkur citur pasaulē ārpus Silīcija ielejas. Izraēla ir spējusi uzbūvēt ekstremāli efektīvu un svarīgu inovāciju sektoru. Viens objektīvs rādītājs, cik nozīmīgs ir šis sektors, ir tas, ka Izraēla ir varējusi piesaistīt vairāk nekā divas reizes lielāku riska kapitālu uz vienu iedzīvotāju, nekā tas ir ASV.
Jūs savā grāmatā daudz runājat arī par paradoksiem, kas saistīti ar Izraēlu. Tas ir interesanti, ka jūs sakāt un rakstāt, ka izraēlieši ir inovatīva nācija, bet tajā pašā laikā - gandrīz puse no lidmašīnas, ar kuru es lidoju uz Telavivu, bija pilna ar melnā tērptiem ortodoksāļiem…
Nu… es nepārspīlētu, šie cilvēki ne tuvu nereprezentē visus izraēliešus. Jā, mums ir nozīmīga ortodoksāļu minoritāte, ir arī nozīmīga arābu minoritāte Izraēlā. No ekonomiskā viedokļa abas šīs grupas būtu pilnībā jāintegrē Izraēlas ekonomikā. Un tas ir visu atzīts izaicinājums, par to runā jau pēdējos divdesmit gadus. Valdība mēģina šajā sakarā veidot dažādas programmas, bet diemžēl progress šajā jautājumā ir ļoti lēns. Tas patiešām ir nopietns Izraēlas sabiedrības izaicinājums, jo kaut vai ekonomisko uzdevumu dēļ tas agrāk vai vēlāk būs jāizdara.
Runājot par to, kā šis inovatīvais sektors jūsu valstī sākās. Jūs savā grāmatā rakstāt, ka Izraēlas valsti veidoja marksistisku uzskatu cilvēki. Kā tas izveidojās, ka tagad šī valsts ir kļuvusi par riska kapitāla paradīzi?
Mēs varam teikt, ka Izraēla ir izgājusi cauri zināmam pārmaiņu periodam. Sākotnēji tā tiešām bija ļoti top-down (no augšas uz leju) uz sociālajām lietām orientēta ekonomika, un man jāsaka, ka pirmos divdesmit valsts pastāvēšanas gadus tas labi strādāja un bija pat nepieciešami.
Kibuci?
Jā, arī kibuci. Tie vēl tagad funkcionē, un, protams, tie ir visikoniskākie sociālisma elementi. Bet tajos ir iesaistīts mazs procents Izraēlas iedzīvotāju, kaut gan tie ražo lielāko daļu mūsu lauksaimniecības produktu.
Bet, ja runājam par ekonomisko pāreju, jāmin astoņdesmitie gadi, kad Izraēla sastapās ar milzīgām ekonomiskajām grūtībām, hiperinflāciju. Tas parādīja, ka šī top-down ekonomika ir sasniegusi savas robežas. Un tas ir izskaidrojams - centralizēta ekonomika strādā, kad ekonomikas līmenis ir ļoti zems, tā jābūvē gandrīz no nulles, bet, kad ekonomika kļūst attīstītāka, pārlieka centralizācija paliek neefektīva. Un tas notika Izraēlā. Deviņdesmito gadu sākumā iepriekšējā ekonomika atdūrās kā pret mūri, un tad mēs sākām pārmaiņas, pāreju uz inovāciju ekonomiku, sākām būvēt sevi kā start-up nation.
Bet kā tīri tehniski tas sākās? Mums Latvijā būtu interesanti pamācīties - kā sākt uz inovācijām orientētu ekonomiku?
Manuprāt, ir dažas tehniskas lietas Izraēlas stāstā, kas var būt piemērotas arī citām valstīm. Un ir lietas, kas tomēr saistītas tikai ar Izraēlu, ar mūsu kultūru un vēsturi. Mūsu galvenā ziņa, kad mēs runājam ar citām valstīm, kad runājam, kā būvēt inovāciju sektoru, ir - ikvienam inovāciju sektoram ir jābūt unikālam katrai individuālai valstij. Jo katrs inovāciju sektors ir būvēts uz konkrētās valsts stiprajām pusēm. Un katra valsts šajā jautājumā ir atšķirīga. Tāpēc galvenais, ko varat mācīties no Izraēlas, ir - darīt nevis kā Izraēla, bet darīt kā Latvija, izskaitļot, ko jūs kā Latvija inovāciju jomā varat darīt.
Sakot to, es tomēr minēšu dažas tehniskas detaļas, ko mēs darījām deviņdesmito gadu sākumā. Valdība toreiz izdarīja kaut ko, kas bija visgudrākā lieta, ko valdība Izraēlā jebkad ir darījusi. Tā izstrādāja speciālu programmu, lai sāktu riska kapitāla industriju. Jo valdība deviņdesmito gadu sākumā saprata - veidojas dažādu inovatīvu ideju projekti, veidojas startups, bet tiem nav pieejams riska kapitāls - ne starptautiskais, ne nacionālais. Nacionāli nebija tādas naudas, bet starptautiski mēs nebijām interesanti, neviens par mums nezināja. Valdība teica - mēs izveidosim speciālu fondu no valsts budžeta, no kura zināmā apmērā līdzfinansēsim tādu vai citu riska kapitāla ieguldījumu ar nosacījumu - ja projekts strādā, valsts saņem diezgan simboliskus procentus, ja tas izgāžas - nekāda nauda nav jāatmaksā. Tātad valsts uzņēmās uz sevi daļu riska. Ļoti īsā laikā tas nodrošināja samērā lielu riska kapitāla pieplūdumu.
Taču ir svarīgi uzsvērt, ka tas strādā tikai tad, ja startups jau paši par sevi «no apakšas» ir sākuši veidoties. Jo šis valdības solis pats par sevi tos neveido, tikai mazina tirgus riskus un palīdz projektus apgādāt ar kapitālu. Un Izraēlā šāda inovatīvā sektora veidošanās «no apakšas» tieši tobrīd bija sākusies.
Ļoti svarīgi ir saprast, ka valdība nevar aizstāt privāto sektoru. Valsts vispār pēc savas būtības ir ļoti slikts kapitālists, arī rīkojoties ar riska kapitāliem. Tāpēc labāk uz pārāk ilgu laiku ar valsti uzņēmējdarbībā nesaistīties.
Bet kā tas strādā - šī inovatīvo ideju uzņēmumu veidošana? Iedomāsimies, es esmu universitātes students, kam galvā rodas kāda traka ideja inovāciju jomā. Jūs savā grāmatā rakstāt, ka Izraēlā, tieši pateicoties dienestam armijā, ir izveidojušās plašas horizontālās saites un labu ideju gadījumā vienmēr ir kāds, kuram piezvanīt…
Armija patiešām ir svarīga «tīklošanās» bāze, bet ne tikai armija. Izraēlas sabiedrība, protams, pati par sevi ir fragmentēta kā jau jebkura sabiedrība - dažādi novadi, kaimiņi, bagātie un nabagie, inteliģence, strādnieki utt. Armijā visas šīs grupas satiekas kopā. Nu, izņemot arābus un ortodoksāļus, kas ir arī problēma to integrācijas jautājumos. Bet tie, kas satiekas armijā, veido saiknes, iziet arī apmācību, kā strādāt kopā. Starp citu, ļoti koleģiāli, jo Izraēlas armijā kareivis var saukt virsnieku vārdā un arī iebilst pret to, kam viņš nepiekrīt.
Es nezinu, vai tas strādā citās valstīs, bet Izraēlā uzņēmīgi cilvēki, kas vēlas veidot startups, diezgan veikli atrod cits citu. Manuprāt, tādas priekšrocības ir mazām valstīm, kurās visi pazīst gandrīz visus.
Jūs esat labi inovatīvo tehnoloģiju sācēji, bet vai izraēlieši nesūdzas par to, kur tad ir viņu Nokia, liels starptautiski pazīstams uzņēmums, - ja runājam, protams, par Nokia kā simbolu, nevis par tā pašreizējo stāvokli?
Jā, tādu mums tiešām pašreiz nav. Tā patiesībā ir lielākā neapmierinātība, kas mums ir pašiem ar sevi… Kāpēc mums ir startups, bet mums nav pašiem savu pick-up (lieli uzņēmumi, kas inovatīvās tehnoloģijas pārvērš masu ražošanā). Starp citu, mana grāmata ir tulkota divdesmit piecās valodās, un visur, kur es ceļoju, man nekad nav jautājuši - kāpēc jums ir startup, bet nav pick-up uzņēmumu, bet mūs ir apbrīnojuši par to, kas mums ir. Es gribētu, lai izraēlieši to dzirdētu un mācētu novērtēt to, kas viņiem ir. Esmu pārliecināts, ka tas varbūt ir attiecināms arī uz Latviju - mēs tik viegli dusmojamies par to, kā mums nav, un nenovērtējam to, kas mums ir, un lietas, kurās patiešām esam spēcīgi. Tāda ir cilvēku daba. Mūsu stiprums Izraēlā ir inovatīva domāšana.
Jūs savā grāmatā rakstāt, ka, lai būtu inovatīvi, ir svarīgas arī zināmas psiholoģiskās īpašības. Jums jābūt gatavībai apšaubīt autoritātes, jābūt gatavam riskēt, jābūt spējīgam būt arī agresīvam kompānijas hierarhijas iekšpusē…
Ir dažādas atšķirības kultūrā. Tas, ko es aprakstu saistībā ar Izraēlu, ir neformalitāte hierarhiju iekšpusē, tieksme apstrīdēt, sevi pierādīt un, galvenais, gatavība riskēt, arī gatavība neveiksmei, - tas viss ir svarīgi startups. Bet labā ziņa, ko stāstu citās valstīs, ir - nav jau visiem jābūt tādiem. Skatieties uz Silīcija ieleju ASV. Tā nav kā pārējā Amerika, tas ir tāds klasteris, kurā sapulcējušies tie, kas gatavi riskam. Arī gatavi zaudējumiem, neveiksmēm.
Lielākajā daļā kultūru nav simpātiju pret iespējamām neveiksmēm. Kad jūs veidojat inovāciju centrus, jūs veidojat zināmu subkultūru. Tādu iekšēju burbuli, kas atšķiras no pārējās sabiedrības. Un šādas subkultūras izveido ko līdzīgu Silīcija ielejām. Parasti tas notiek pilsētās ar to īpatnējo apkārtni, ieskaitot restorānus uz bārus, kuros bieži rodas fantastiskākās idejas. Tās ir subkultūras. Jums nav jāmaina visa valsts, visa tās sabiedrība.
Bet Izraēlas īpatnība ir, ka šī subkultūra reizē ir arī kopējā kultūra, kas principā akceptē risku kā normālību. Bet citur tā var būt tikai kā daļa no kultūras, subkultūra, un tas strādā ļoti labi, piemēram, ASV. Tā ir tā labā ziņa startup uzņēmējdarbībai jebkurā valstī.
Jūs savā grāmatā, aprakstot ebreju attieksmi pret pasauli, kas palīdz uzņēmējdarbībā un inovatīvai domāšanai, minat pat speciālu apzīmējumu - chutzpah. Kas tas īsti ir, un vai tas piemīt tikai ebrejiem?
Nē, nē, tā nav tikai ebreju īpašība, esmu redzējis labus piemērus arī citās valstīs. Tā ir tāda īpašība… nu, gatavība izaicinājumiem un iziet ārpus robežām.
Kā breaking bad?
(Smejas.) Nu, gandrīz vai. Iemesls, kāpēc tas ir saistīts ar startups, ir, ka to pamatā ir varēšana spītīgi pieturēties pie savām idejām pat tad, kad visa pasaule jūs uzskata par traku. Pat tad, kad ciešat neveiksmi pēc neveiksmes, - palikt uzticīgam domai, ka jūsu ideja agri vai vēlu strādās.
Un tā nav tikai ebreju īpašība. Pamatā visur, kur ir uzņēmīgi cilvēki, viņi atšķiras no vairākuma pārējo cilvēku.
Tomēr kāpēc tāds uzņēmīgums un azarts biznesā ir ļoti raksturīgs tieši ebrejiem, vai tam ir kāds vēsturisks skaidrojums?
Tas ir ļoti interesants jautājums… Skaidrs, ka šīs īpašības ir ļoti ietekmējušas visu Izraēlas vēsturi. Mēs neesam to studējuši no vēsturiskā aspekta, bet to, kā tas ietekmējis mūsu ekonomiku.
Piemēram, ir liela neizpratne, ko cilvēki īsti saprot ar inovācijām. Viņi domā, ka tās ir idejas. Idejas ir svarīgas, bet tā nav svarīgākā daļa. Es paskaidrošu, kāpēc. Pirmkārt, cilvēki domā, ka inovācijas ir idejas tāpēc, ka inovāciju simboli ir patenti. Bet… pasaulē ir tūkstošiem patentu, ir valstis, kurās patentu skaits uz iedzīvotāju ir daudzkārt lielāks nekā Izraēlā. Vispār pasaule ir pilna ar idejām. Bet tikai nedaudzas no tām izvēršas startup uzņēmumos. Idejai klāt ir jāpievieno vēl divas ļoti būtiskas sastāvdaļas. Viena no tām ir apņēmība, otra - riska uzņemšanās. Ja jums trūkst šo divu sastāvdaļu, ideja nekad nepārvērtīsies par inovāciju. Idejas īstenībā ir tā pati vieglākā daļa.
Ja runājam par Izraēlu, jautājums ir, kur mēs smeļamies šīs divas pārējās īpašības - apņēmību un gatavību uzņemties risku. Šeit mums jāatceras, ka Izraēla pati kā valsts bija tāds startup projekts, un bija vajadzīga liela apņemšanās un arī gatavība riskēt, lai vispār tādu Izraēlas valsti izveidotu. Kaut kādā mērā šī valsts veidošanas pieredze ir atspoguļojusies arī mūsu biznesa tradīcijās. Mēs vienkārši citādi nevaram. Mēs neizdzīvosim.
Savas grāmatas sākumā jūs stāstāt par uzņēmēju Šaju Agasi, kurš 2007. gadā ieradās pie Šimona Peresa ar «traku» ideju par to, ka Izraēla būtu pilnībā jāatbrīvo no naftas atkarības un pilnībā jāpāriet uz elektromobiļiem. Kāds ir šīs idejas liktenis pašlaik?
Nu, man pašam ir eletromobilis. Bet jāatzīst, ka sākotnējie Agasi kompānijas nolūki nerealizējās. Tas ir labs…neveiksmes piemērs.
Tāda jocīga kombinācija - labs neveiksmes piemērs?
Jo… es uzskatu, ka lieli uzņēmēji īstenībā ir tie, kas lepojas arī ar savām neveiksmēm. Jo neveiksme nozīmē - tu esi mēģinājis kaut ko darīt. Es tiešām sāktu uztraukties par Izraēlu, ja tai nekad nebūtu neveiksmju. Tad tas nozīmētu, ka neko nopietnu nav mēģināts darīt.
Jums tas noteikti būtu jāpasaka Rīgā - mēs bieži kaunamies par savām neveiksmēm...
Ne tikai jūs... Tas ir raksturīgs daudziem. Un visiem liekas, ka viņi ir ar to oriģināli.
* Sauls Singers 17. septembrī uzstāsies Rīgā starptautiskajā forumā Kāpēc nācijām izdodas, kuru tiešraidē varēs vērot arī Diena.lv
** Jaundibināmi uzņēmumi inovatīvo tehnoloģiju jomā