Aktīvi cilvēki ir visur, turklāt laukos varbūt pat ir vieglāk vienam otru zināt un spēt noformulēt vajadzības. Cita lieta, ka NVO cilvēkiem ir nepieciešams, kā jebkurā darbā, pastāvīgi papildināt savu pieredzi, un novados dažkārt tam ir mazāk iespēju. Ja runā par valsts līdzdalību, t. sk. pašvaldību atzarā, jāņem vērā, ka Latvija vispār nav sociāli orientēta valsts - faktiski viss ir atkarīgs no tā, kāds ir konkrētās pašvaldības vadītājs, cik aktīvs ir vietējais sociālais dienests. Tādējādi aina ir ļoti atšķirīga. Kopējais ir tas, ka, tā teikt, gribēšana jau ir, tomēr atšķiras ne tikai finansiālās iespējas, bet arī uzdrīkstēšanās, prasmju līmenis.
Uzdrīkstēšanās? Parasti jau liekas, ka svarīgākais ir finansiālās iespējas...
Tad te nu mēs nonākam līdz aizsāktajam projektam, kas aprūpi mājās risina veidā, kas ir visnotaļ inovatīvs ne tikai Latvijas mērogā. Izejas punkts ir tas, ka mūsu laukos joprojām netrūkst māju ar aku un sauso tualeti, un tas, ka tāda nu ir mūsu mentalitāte - no savas zemes, no savas mājas prom neiet. Un tad ir jautājums, kas notiek ar vecajiem cilvēkiem šādās sētās, kuriem radinieki dzīvo tālu, kuru ģimenēm ar rocību ir pašvaki. Pirms vairākiem gadiem sākām ar t. s. drošības pogu ierīkošanu - tas nozīmē, ka cilvēks 24 stundas diennaktī var būt drošs, ka viņam ir kam piezvanīt, izrunāties. Tas mazina vientulības sajūtu, rada drošības sajūtu. Mēs to savā žargonā saucam par mazmeitas pakāpi. Tad ir kaimiņu līmenis, kad no drošības pogas centrāles mēs uzzinām konkrētās klienta vajadzības - atnākt saskaldīt malku, nopļaut zāli, un tiek organizēta vajadzības apmierināšana. Un ir trešais līmenis, kurā tradicionāli tiek mēģināts izveidot pašvaldībā kādu dienas centru, kur cilvēks var atnākt nomazgāties, izmazgāt veļu utt. Var arī tā, tomēr mēs ar šo jauno projektu mēģinām darīt citādi - radīt aprūpes centru uz riteņiem. Proti, mēs paši braucam pie šī cilvēka ar savu veļas mašīnu, strāvas ģeneratoru, ūdens un kanalizācijas sistēmu. Cilvēks savā sētā saņem medicīniskās aprūpes pakalpojumus ģimenes ārsta noteiktajā apjomā, injekcijas, brūču apkopi utt.
Izklausās labi, bet cik tas ir ilgtspējīgi no finansiālā viedokļa? Labi, jūs esat šo projektu sākuši Skrundā un apkārtējā reģionā, pateicoties privātiem ziedojumiem. Bet, lai projektu uzturētu un paplašinātu, jums visu laiku jāpiesaista ziedojumi?
Mēs esam runājuši ar apmēram trīsdesmit pašvaldībām, un neviena nav teikusi, ka šādu pakalpojumu nevajag. Ir tā, ka daudzviet pašvaldības maksā pabalstus, bet reāli cilvēks šo naudu nevar izmantot sev vēlamo pakalpojumu saņemšanai, jo konkrētajā pašvaldībā šāda pakalpojuma vienkārši nav. Respektīvi, nauda kā tāda ir, tikai nereti ar to nesasniedz vēlamo mērķi. Līdzīgi, starp citu, ir nacionālajā līmenī - valsts ik gadu tērē apmēram 13 miljonus latu invalīdu apkopei mājās. Vai šie 100 lati uz deguna vienmēr sasniedz mērķi, varētu pastrīdēties. Līdzīgi valsts atvēl līdzekļus cukura diabēta slimniekiem pēdu apkopei (ja tās nav, draud gangrēna), bet ar šādu aprūpi dziļos laukos, pats saprotat, nav viegli. Var jau aizbraukt pie cilvēka - bet ja viņam tajā sētā vispār nav siltā ūdens? Savukārt mēs ar savu busu piebrauksim un izdarīsim. Tas attiecas arī uz cietiem pabalstiem, kas var būt labi domāti, bet sociālās palīdzības sistēmā nereti trūkst koordinētības un skaidri definēta mērķa. Piemēram, varbūt mammai, kurai nav darba un kura tāpat sēž mājās, būtu noderīgāks kāds cits atbalsts, nevis tieši atbalsts bērna laišanai dārziņā. Bet labi - mēs runājam par pašvaldībām. Un aprēķini liecina, ka šāda mobila apkopes centra izmaksas uz klientu nav lielākas par tām, kas tiek tērētas stacionārajos apkopes centros (53-57 lati mēnesī Liepājā un Rīgā).
Kā jums veicās ar šāda busa izveidi?
Nebija viegli, jo ir neskaitāmas nianses - veļas mašīnai jābūt tā nostiprinātai, lai tā, braucot pa mūsu ceļiem, neizļurkājas, ūdens ziemā nedrīkst sasalt utt. Vesela epopeja bija samazināt svaru no sākotnējām 5 līdz 3,5 tonnām... Nācās busu saīsināt par metru. Īsi sakot, mēs esam nodefinējuši, ko vēlamies, bet mūsu vajadzībām to ražo Lietuvā, diemžēl neizdevās Latvijā atrast partneri, lai gan mēģinājām. Tāds buss izmaksā apmēram 70-80 tūkstošu eiro. Kopumā projektam esam piesaistījuši 2,4 miljonus dolāru, kas sociālajiem NVO projektiem Latvijā ir liela summa.