Skrīveru novada domes vides pārvaldības speciālists Guntis Bokalders uzsver, ka mūsdienās vides speciālistiem lielākais izaicinājums ir sakārtot atkritumu savākšanas jautājumus: «Maluzvejnieki pie mums nav manīti, arī ar nelikumīgām darbībām dabas parka teritorijā problēmu nav. Novada dome daudz dara, lai iedzīvotājiem un mūsu pusē biežiem viesiem laivotājiem atvieglotu atkritumu savākšanu, un viņi šīs iespējas novērtē. Visbiežāk dabas parku piemēslo ekskursanti, kuri šeit ierodas ar autobusiem. Turklāt, kā nācies novērot, dabas parku netīrāku padara ne jau bērni un jaunieši, bet vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji. Tas ir cilvēku kultūras jautājums.»
Upju krasti tīri
Skrīveru novads, kas aizņem 19% no Daugavas ielejas dabas parka teritorijas, ir tūristu iecienīta vieta, kur pieejami tūrisma pakalpojumi kājāmgājējiem, autobraucējiem un laivotājiem. Visapmeklētākais ir Skrīveru dendroloģiskais parks, arī Daugavas ielejas Aizkraukles pilskalns, kas vēsturiskajos materiālos atzīmēts kā Augstie jeb Kraukļa kalni - no augšas raugoties, tie atgādina kraukli ar izplestiem spārniem. Tas ir visaugstākais pilskalns Daugavas krastos - 67 metri virs jūras līmeņa un 40 metri virs Daugavas līmeņa.
Blakus pilskalnam izstaigājama dabas taka gar Ašķeres upīti, kas ir kā robeža starp Skrīveru un Aizkraukles novadu. Ašķeres grava izveidojusies pirms 15 tūkstošiem gadu, kad lielais ledājs šķērsoja Latvijas teritoriju. Upīte ar akmeņaino gultni un krastiem ir ļoti gleznaina - pavasaros palu laikā tā veido ūdens kaskādes, krastos uz akmeņiem ik pa posmam atsedzot V burtiņus.
«Mums ir arī ļoti skaista upīte Dīvaja. Tā ir visīsākā - tikai divus kilometrus gara, bet īpatnēji veidojusies - satekot Braslas un Maizītes upei,» stāsta Skrīveru Tūrisma un informācijas punkta vadītāja un gide Daina Vancāne-Viļuma un turpina: «Interesanta ir Kraukļupīte, tāpat arī Pulksteņupīte, kas met lokus un cakas pa pulksteņa rādītāju. Ir upītes, kas padomju gados pārveidotas par grāvjiem, bet savulaik bijušas foreļu pilnas. Braslas krastos pie rakstnieka Andreja Upīša dzimtajām mājām redzami dolomīta atsegumi, kas šīs puses upēm nav raksturīgi. Tā pati Maizīte veido stāvus un mālainus krastus, cilvēki tos nosaukuši par Maizītes upes senkrastiem.»
G. Bokalders atzīst - ir bijuši gadījumi, kad vietējie iedzīvotāji savu māju un saimniecību netīros notekūdeņus mēģinājuši novadīt kādā no upītēm. Tāpat dažkārt nākas risināt strīdus ar privātīpašniekiem par pieeju tauvas joslām un to sakopšanu upju krastos. «Cīnāmies. Ar privātīpašniekiem mēģinām panākt, lai likuma noteiktajā kārtībā visas darbības tiktu saskaņotas,» strikti nosaka vides speciālists.
Labas atsauksmes novadā ir par laivotājiem. «Perfekta attieksme! Atbrauc, atpūšas, sakopj, aizbrauc. Mums nav nekādu domstarpību. Dome arī atbalsta laivotājus, kad tas ir nepieciešams, ja tiek rīkoti laivošanas pasākumi - nodrošinām ar malku, tualetēm, atkritumu maisiem un pat ar dzeramo ūdeni,» stāsta G. Bokalders.
Industriālā ietekme
D. Vancāne-Viļuma ir sava novada patriote. Četrpadsmit gadu vākusi izziņas materiālus, vēsturiskas liecības un uzklausījusi cilvēkstāstus. Pērn tapusi grāmata 670 lappušu apjomā par Skrīveru novadu, kurā daudz materiālu savākts arī par Daugavu.
«Daugava padomju gados daudz cietusi, it sevišķi mūsu pusē, jo atrodamies starp divām - Pļaviņu un Ķeguma hidroelektrostacijām (HES). Hidroelektrostacijas ļoti mainījušas Daugavas krastus - vienā vietā tie stāvi, citā lēzeni, vienā vietā ūdens ir dzidrs, citā saduļķots. Mūsu pusē Daugavas labais krasts ir dabiskāks. Arhīvu materiālos esmu lasījusi, ka puskilometru aiz Aizkraukles luterāņu baznīcas Daugavas senajā gultnē vēl no skandināvu laikiem zem ūdens guļ divi lieli pēdakmeņi ar rūnu zīmēm. Pretējā krastā tagad saceltas privātmājas - tāda ainava vienmēr te nebija. Otrā pasaules kara laikā kreisajā krastā bija lidlauks,» stāsta Daina. Viņa zina teikt arī, ka pirms gadiem 20 makšķerniekiem te bijuši teicami lomi - ķēruši samus, līdakas, brekšus un kopumā Daugavas ūdeņos mitušas 11 zivju sugas. Tagad lomi kļuvuši krietni pieticīgāki, zivju ir mazāk. «Ja upē notiek būtiskas ūdens svārstības, zivīm nārstošana ir apgrūtināta,» paskaidro G. Bokalders.
Divas trešdaļas floras
Daugavas ieleja ar savu unikālo floru un faunu ir viens no savdabīgākajiem rajoniem visā Baltijas reģionā, te sastopamas ap 800 ziedaugu sugām - divas trešdaļas Latvijas floras pārstāvju, starp tām arī Latvijā reti sastopamas sugas. Kā smej Daina un Guntis - tāpēc vasaras saulgriežos Augstajos kalnos esot «pilns ar plikām raganām», kuras saullēktā nāk mazgāties, smeļoties enerģiju no dabas. Daina ir pārliecināta, ka šajā Daugavas ielejas posmā flora un fauna ir vispilnīgākā: «85% no Sarkanajā grāmatā ierakstītajiem augiem te sastopami. Šeit ganās stirnu bari. Ir daudz irbju. Pie Ašķeres jeb Spīdalas takas dzīvo susuri. Stāvkrasts, kas XIX gadsimtā bija avotaina vieta ar izteiktiem platlapju koku mežiem - ar gobām, ozoliem, liepām, tagad ir arī savvaļas bišu un kameņu apmetņu vieta. Tas ir liels retums.»
Daina uzskata - savvaļas bites te saglabājušās, pateicoties tam, ka vide nav urbanizēta un te nav ievērojamu ražotņu. «Skrīveros ir arī uzbūvētas jaunas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Jebkurā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā ir izstrādāti speciāli noteikumi, tie attiecas arī uz apbūves ierobežojumiem, tāpēc dabas vērtības ir labi saglabātas. Dzīvojam klusā, skaistā vietā. Pāris reižu gadā izpļaujam arī privātās teritorijas - pļavas Daugavas krastos, lai cilvēkiem būtu patīkamāka vides sajūta,» piebilst G. Bokalders.
Par laimi, tieši šajā Daugavas ielejas posmā teritorijas apsaimniekotājiem nav jācīnās ar tik bīstamu invazīvo augu sugu kā latvānis. To nodrošinājusi regulāra zaļo teritoriju pļaušana. Tomēr milzu zeltslotiņa ar tai raksturīgo masīvo sakņu sistēmu, kas nomāc dabiskā areāla augus, sazēlusi arī te. Vides pārvaldības speciālists norāda uz nokaltušajiem kokiem dabas parkā pie Daugavas un stāsta: «Skrīveri kādreiz izcēlās ar ošu audzēm, bet pēdējos gados vīruss ošus ir «nopļāvis». Vīrusam bojājot sakņu sistēmu, koks aiziet bojā dažu gadu laikā. Līdzīgs vīruss, kas - iespējams - ievazāts līdz ar mežizstrādes materiālu eksporta attīstību, tagad skar arī alkšņus upes zonās. Šī problēma dabā var radīt neparedzamas sekas.»
Skrīveru eksperiments
Skrīveru dendroloģiskais parks ir vecākais Latvijas dendrārijs, kura stādījumus XIX un XX gadsimta mijā veidojis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss. Te ir unikāli Eiropas nozīmes meža vēstures objekti. Mūsdienās parkā sastopamas aptuveni 380 koku un krūmu sugas, 30 no tām ir Eiropas mēroga retums. Kopš 1977. gada 16,9 hektārus plašais dendrārijs ir aizsargājams dabas objekts.
«Parks veidots pēc ģeogrāfiskā principa, augu stādījumi grupēti pēc to dabiskās augšanas vietas uz zemeslodes. Jau 1880. gadā Siversam sāka nākt sūtījumi auduma maisiņos uz Skrīveru pasta kantori ar sēklas materiālu un lielāki maisi ar zemi no zemeslodes ziemeļu puslodes,» stāsta Daina un uzsver: «Koki šeit stādīti dolomīta bedrēs - jo zemes te nebija, šeit ir biezs dolomīta slānis. Tā kā koki nav stādīti dabiskos apstākļos, to nosauca par Skrīveru eksperimentu. Koki bija arī jālaista, bet to nevarēja paveikt, ne kāpjot lejā pēc ūdens uz Daugavu, ne arī pēc muižās izmantotās siļu sistēmas. Tāpēc izmantoja Apaļo ezeru, tam blakus bija milzīga no laukakmeņiem izlikta aka - ūdeni ar triecienspēku pa ūdens caurulēm padeva no turienes un laistīja sakņu sistēmu. Siverss bija paredzējis iestādīt 1730 kokaugu sugu, līdz Pirmajam pasaules karam paspēja iestādīt 690.»
Katru gadu jūnijā te satiekas dendrologi no visas pasaules, speciālisti konstatējuši, ka vislabāk parkā aug Kanādas un Japānas kokaugi. Parkam ir divas terases, apaļās stundās centrālajā vietā ieslēdzas strūklaka. Lejā, tuvāk Daugavai, ir speciāli veidotas dolomīta sienas, lai radītu labvēlīgāku vidi klinšainos reģionos augošiem kokiem. Te aug pat Serbijas egle - vienīgais ziemeļu puslodes koks, kurš izturējis ledus laikmetu. Serbijā gan šīs egles saglabājušās tikai aptuveni 20 hektāru platībā.
Šī gada septembrī Skrīveru dendroloģiskajā parkā atzīmēs tā pastāvēšanas 125 gadadienu. «Esam lepni par saglabātajām dabas vērtībām, par kultūrvēsturisko mantojumu Skrīveru novadā,» uzsver D. Vancāne-Viļuma. Savukārt G. Bokalders atzīst - lai saglabātu tīru vidi, jāpilnveido atkritumu savākšanas sistēma un vairāk uzmanības jāpievērš cilvēku izglītošanai: «Ir jāizvērtē prioritātes, kādā vidē gribam dzīvot, un jāapzinās, ka par visu dzīvē ir jāmaksā, arī par atkritumu izvešanu. Jaunā paaudze to saprot un viņiem par to būs jāatbild jau tuvākajā nākotnē. Grūtāk ir ar vecāko paaudzi. Nākam iedzīvotājiem pretī - pavasaros veicam akcijas, kurās novada dome apmaksā lielgabarīta atkritumu izvešanu. Līdz ar to mūsu mežos nav atkritumu. Tas ir liels ieguvums.»