Akcija atslodzei
Ko mēs zinām par pupuķi? Būtībā neko. Pupuķis ir dienvidnieks. Latvija ir pupuķu tālākā izplatības robeža ziemeļos. Būtībā ar pupuķi viss ir kārtībā - šo putnu skaits nesamazinās, un viņus nekas neapdraud. Pupuķa izplatība Latvijā ir nevienmērīga, tas labprāt uzturas cilvēku tuvumā, vislielākajā skaitā Rīgas apkārtnē no Jūrmalas līdz Zvejniekciemam, jo te viegli atrodama barība un ir piemēroti biotopi. Būtībā ornitologi pēc iepriekšējo gadu bēdu stāstiem pupuķi par 2014. gada putnu izvēlējušies atslodzei. Gada putna akcija tiek rīkota jau kopš 1996. gada, un vienmēr gada putna godā tika celtas sugas, kurām nepieciešama cilvēka palīdzība, piemēram, mednis, jūras ērglis, rubenis, zaļā vārna, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs bioloģijas doktors Viesturs Ķerus. Viņš cer, ka, pateicoties izrādītajam godam, cilvēki šogad pievērsīs vairāk uzmanības pupuķim, iepazīs, priecāsies par putnu un novērtēs, ka tāds skaistums dzīvo Latvijā.
Viesturs smej - bioloģijas doktoram neesot cienīgi atzīt, ka viņa interese par pupuķi saistīta ar putna krāšņumu, bet «es ar pupuķi nodarbojos kopš 2003. gada. Bērnībā dzīvoju Ziepniekkalnā, un tur notika mana pirmā tikšanās ar pupuķi. Mans skolnieka zinātniskais darbs bija par Mēdema purvu, kura tagad vairs nav, tā vietā izaugusi Baložu pilsētiņa, bet tur es redzēju neparasti daudz pupuķu un varēju palepoties pieredzējušajiem kolēģiem, ka vienā dienā esmu redzējis pat astoņus pupuķus. Divpadsmit gadu vecumā iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā un kopš tā laika no putniem «neesmu izkāpis» nevienu brīdi».
Viesturs jau dīdās nepacietībā: «Pupuķi vēl nav atlidojuši (saruna notika 27. martā), bet drīz būs klāt. Pēdējos gados viņi atlidojuši aprīļa pirmajās dienās.»
Nepazīstamais tuvinieks
Pasaulē dzīvo ap pieciem līdz desmit miljoniem pupuķu. Latvijā ligzdo ap 160-250 pupuķu pāriem. Pupuķis ir mazāks par kovārni, gaiši brūns, spārni un aste ir melni ar baltām šķērssvītrām. Pupuķi viegli atšķirt no citiem putniem arī tā cekula dēļ, kuru veido rūsganas spalvas ar melniem galiem, nu īsta indiāņa galvasrota. Parasti cekuls ir sakļauts uz aizmuguri. Putns to izpleš, kad ir satraucies vai patīkamās dzīru nojautās, piemēram, saskatot kādu gardu ēsmu. Savas mājas tie iekārto koku dobumos, ēku šķirbās un dažādu celtņu drupās, arī zemē starp koku saknēm.
Dziesmas dzied tikai sugas vīriešu kārtas pārstāvji. Viņi to dara agros rītos no aprīļa līdz jūnija beigām. Pupuķu dziedājums atgādina vairākkārt skandētas trīszilbju frāzes up-up-up (balsis var noklausīties www.putni.lv - Putni Latvijā un pasaulē). Spāņu pētnieki noskaidrojuši, ka mātītes, kas izvēlas dziedošākos tēviņus, dēj arī vairāk olu, tādos perējumos izdzīvo vairāk mazuļu un tēviņi vairāk rūpējas par ģimeni. Latvijā pupuķi dēj maija sākumā. Dējumā parasti ir septiņas astoņas olas.
Pupuķa ēdienkartes dēļ mazdārziņu īpašnieki gatavi putnam uz visu vasaras sezonu par velti izīrēt kādu stūri savā saimniecībā. Pupuķim ļoti garšo maijvaboles un to kāpuri, zemesvēži, siseņi, sienāži, blaktis, spīļastes. Viesturs stāsta: «Putns būtu laimīgs, ja savus pēcnācējus varētu barot ar dārznieku nīstajiem treknajiem zemesvēžiem vien.»
Vienmēr uzmanības centrā
Kāpēc skaistulis tiek dēvēts par badadzeguzi? Viesturam nav atbildes uz šo jautājumu, ir tikai pieņēmums: «Iespējams, tāpēc, ka putns bieži uzturas smilšainās vietās, kur nekas īsti neaug.»
Cita nianse - Bībelē pupuķis iekļauts nešķīsto putnu sarakstā. Varbūt to izdarījis kāds dabas draugs, jo nešķīsts nozīmēja, ka pupuķi nedrīkst ne aiztikt, ne ēst, un tas putnam nācis par labu. Pupuķis bieži pieminēts latviešu folklorā - tautasdziesmās un ticējumos.
Pupuķa izcelšanos skaidro arī kāda sengrieķu leģenda. Tā vēstī, ka reiz Trāķijā valdījis Tērejs. Viņš bija precējies ar Atēnu valdnieka meitu Prokni, bet iekāroja arī viņas māsu Filomēlu. Tērejs izvaroja meiteni un iesprostoja meža būdā. Sievai viņš stāstīja, ka māsa mirusi. Tomēr Filomēla izdzīvoja, noauda audeklu, kas attēloja notikušo, un nosūtīja to māsai. Prokne atbrīvoja Filomēlu un dusmās nonāvēja Tēreja dēlu. Tērejs gribēja abas sievietes nogalināt. Tad Prokne un Filomēla izbailēs lūdza dievu žēlastību. Dievi viņas uzklausīja un pārvērta par bezdelīgu un lakstīgalu, bet Tēreju - par pupuķi.
Viesturs zina teikt: «Pupuķis, tāpat kā Tērejs, nav nekāds jaukumiņš, bet diezgan kauslīgs putns - parasti gan viņš biedē un līdz fiziskam uzbrukumam nenolaižas, bet, kad nervi vairs netur, konkurentam var krietni paretināt spalvas!»
Ceļo ar ģeolokatoru
Latvijā pupuķu iecienītākā ligzdošanas vieta ir Ādažu militārā poligona smilšainie klajumi. Desmitā daļa Latvijas pupuķu ligzdo tieši tur. Arī Viesturam patīk šī pārsteidzoši mierīgā vieta. Poligonā iekārtoti sugas ligzdošanai piemēroti būri, un šogad pētījums par pupuķiem tiks vērsts plašumā. Tāda prakse notiek arī Vācijas militārajos poligonos un dod iespēju iegūt vairāk informācijas par pupuķu ligzdošanu.
Pagājušajā gadā sadarbībā ar Šveices Ornitoloģijas institūtu 19 jaunie pupuķi tika aprīkoti ar ģeolokatoriem, kas reģistrē gaismas intensitāti un lidojuma laiku. Pēc šiem datiem iespējams aprēķināt aptuvenu putna atrašanās vietu. Viesturs Ķerus stāsta: «Ģeolokators sver nepilnu gramu. To uzliek putnam uz muguras ar gumijas lencītēm un piestiprina zem kājām. Īstenībā gumija ir smalks materiāls, un viena cilpiņa maksā lielu naudu. Galvenais ir pēc tam dabūt ģeolokatorus atpakaļ, bet tas nav neiespējami, jo pupuķi Latvijā ir gājputni, kas uzticīgi atgriežas ligzdošanas vietās. Putnus var pievilināt un noķert ar māneklīti un balss ierakstu. Analizējot iegūto informāciju, vairāk iepazīsim pupuķi, uzzināsim, kur putni pārziemojuši un pa kādu maršrutu devušies uz ziemošanas vietām.»