Process notika ļoti piesardzīgi. Pirmajās Tautas frontes sapulcēs daudzi stāvēja pie durvīm un tā ļoti lēnām, lēnām gāja iekšā. Apdomājās. Vēl 1988. gadā Mārupē bija kāds, kas noplēsa Latvijas karogu, kad tas bija uzvilkts ūdenstornī. Bet barikādes visus mobilizēja un vienoja. Mārupiešu uzdevums - būt Zaķusalā, televīzijas aizsargāšana bija mūsu ziņā,» atceras barikāžu dalībnieks Āris Bērziņš.
«Kad izkāpām no autobusa, pretī jau bija citi, kas sadalīja, kur katram jāiet. Zemessargu jau toreiz vēl nebija, kas varētu koordinēt visu to kustību. Par barikādēm - kā būvēt, kā organizēt aizsardzību - kaut ko zināja tie, kuri paši bija dienējuši armijā, lai arī padomju, bijušie militāristi. Es pats padomju armijā dienēju sporta rotā tepat Rīgā, un tādu stratēģisku zināšanu man nemaz nebija. Pirms tam, kad viesojos pie radiem Amerikā, pārmaiņu noskaņās daudz runāja par iespējām Latvijai būt neatkarīgai.» Par līdzīgu scenāriju - nevardarbīgu pretošanos - toreiz, viesojoties Amerikā, Ārim Bērziņam stāstīja tēva brālēns, kas bija advokāts. «Jo vīzija bija skaidra - jāiet riņķī un apkārt, nekādi ultimāti neder. Nepakļaušanās,» saka Ā. Bērziņš.
Uzbūvēja nakts laikā
Zaķusala bija viens no stratēģiski svarīgākajiem objektiem, jo īpaši pēc Lietuvas notikumiem, kas tur risinājās īpaši traģiski. Viļņā padomju armijas tanki un bruņumašīnas triecienā ieņēma televīzijas ēku. Bija 14 kritušo un gandrīz 100 ievainoto. Televīzijas reportāžā varēja redzēt, ka padomju armijas specvienība bez žēlastības uzbruka neapbruņotiem mierīgajiem iedzīvotājiem.
Barikādes Zaķusalā tika uzbūvētas nakts laikā. Brauca smagā tehnika un veda dzelzsbetona bluķus, brauca baļķu vedēji ar baļķiem, traktori ar un bez piekabēm. Aizsardzības organizācija bija sarežģīts darbs. Ļaužu bija ļoti daudz, viņu dzīves pieredze - ārkārtīgi dažāda. Taču visā haosā drīz vien bija kārtība. «Bija cilvēki, kas dežurēja visu diennakti, laiku pa laikam ieejot televīzijas hallē apsildīties. Mums, mārupiešiem, bija grafiks pa 12 stundām. Brokastis, pusdienas, vakariņas, cilvēki cits citu nomainīja.»
Bet - ar šodienas acīm skatoties - ja būtu tanki nākuši, kā būtu? «Nu pašā salas galā bija ventspilnieki! Nedomāju, ka viņiem cauri tiktu. Viņi nebija ar plikām rokām nākuši. Baltiņa un Ķeizara bataljons! Tagad, katru gadu tiekoties barikāžu dalībnieku salidojumos, viskautko jaunu dabū dzirdēt,» saka Āris Bērziņš. «Kurzemnieki ir un paliek kurzemnieki! Bet vairākumam tomēr nebija nekādu ieroču, pat ne nažu. Toreiz taču par nažu nēsāšanu draudēja kriminālā atbildība un bargi sodi. Tagad jau interpretē - nazim vai pistolei līdzīgs priekšmets.»
Atceroties tos laikus, zinu, ka Krāmu ielā Neatkarīgā teātra puiši pa jumta stāvu dzīvojās un bija sagatavojuši degšķīduma pudeles un gaidīja tankus. Āris Bērziņš uz to atbild, ka tad būtu upuri un troksnis pa visu pasauli. Toreiz jau tieši tas bija galvenais - lai visa pasaule redz un uzzina, kas notiek Latvijā. Zaķusalā spietoja arī daudz žurnālistu, fotogrāfu. Tā laika liecības ir saglabātas. Un, kamēr vien vēl var, par barikādēm ir jāstāsta jaunajai paaudzei, kuriem vēstures grāmatās šai tēmai veltīts pavisam nedaudz.
Apšaude bija šoks
«Man pašam ir dēls un kaut ko viņš par barikādēm zina, bet jaunatnei jau ir citas domas prātā un citi darbi darāmi nekā klausīšanās atmiņās. Un tā ir bijis vienmēr. Es arī tik vien par savu dzimtu zinu, cik pa radiem varēja ziņas savākt. Mans tēvs bija izsūtīts par Dzimtenes nodevību. Jājautā - par kuras dzimtenes, jo Latvijai visu laiku bija sarežģīts laiks. Vectēvs dzimis cara laikā, bija Sibīrijā un vēl līdz 1953. gadam mežā tepat Latvijā dzīvoja. Garīgi stiprs cilvēks, viņš maz ko stāstīja, dažās aprautās frāzēs izteicās. Laikam jau viņam bija bail par savējiem,» saka Āris Bērziņš.
Bet vai barikāžu laikā nebija bail? «Sākumā jau tas uztraukums bija liels. Neziņa. Kad visi mazliet norima, tad nāca 20. janvāris un apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Tas bija šoks. Es domāju, ka kaut kam bija jābūt, jo situācija bija saspringta un nokaitēta. Man jau liekas, ka tos omoniešus pašus iedzina strupceļā. Jo viņi taču arī bija cilvēki, kas gribēja dzīvot. Jauni čaļi. Viena lieta kaut ko sargāt, pabaidīt, bet cita lieta - šaut uz cilvēkiem. Tas nav kā datorā šaut, kariņus spēlēt.»
Jāskatās uz priekšu
Lai ieinteresētu jauno paaudzi par neseno pagātni, sestdien Zaķusalā tika izspēlēta barikāžu dienas notikumu rekonstrukcija. «Katrai paaudzei citas spēles bērnībā - indiāņi, kazaki-razboiņiki, krievi - vācieši…. Tagad - izspēlējam barikāžu laiku. Tas ir labāk nekā sēdēt internetā, kur virtuālā vidē - nospied pogu, un kāds tiek nošauts. Izspēlējot notikumu rekonstrukciju, uz to skatās jau pavisam savādāk. Tas ir live, kā to jaunieši mēdz teikt,» domā Āris Bērziņš. Pasākumā Zaķusalā viņš nepiedalījās, jo tajā laikā notika Mārupes barikāžu bataljona salidojums. Reizi gadā viņš braucot satikties ar barikāžu biedriem uz Kurzemi, šad tad sanākot barikāžu muzejā. Ko runāt un atcerēties viņiem ir vienmēr, un daudzi jautājumi vēl joprojām ir bez atbildēm. «Kāpēc tieši Bauskas miliči todien bija Iekšlietu ministrijā? Viņi bija lojālāki. Pirms tam bija informācija, ka, piemēram, Daugavpils milicija palika savās vietās. Varbūt pēc gadiem 15, 20 uzzināsim, kas to visu vadīja un koriģēja, jo tie 20 omonieši, kas terorizēja Rīgu, arī bija kā sprukās. Varbūt kāds gaidīja, lai viņiem liekas virsū un tad būtu bijis iemesls tālākai darbībai?» neatrisinātos jautājumus uzskaita Ā. Bērziņš. Viņam tagad ir arī savs viedoklis par Ukrainas notikumiem, ar kuriem varētu vilkt attālas paralēles. «Pasaule mainās - Eiropā nu ir divas lielas valstis - Krievija un Vācija. Amerika - tā ir tālu. Un tas, ka Vācija un Krievija tuvinās, rada bažas, jo tad nav miera. Pats esmu Ukrainā bijis vairākkārt. Dienvidi ar rietumiem tur tik ļoti atšķiras. Liela nācija, liels tirgus.»
Ja šodien būtu jāiet uz barikādēm? «Divu līdzīgu situāciju nekad nebūs. Ar eiro ieviešanu atkal esam soli tālāk no austrumiem. Nezinu, kā būtu, ja mēs nebūtu ne Eiropas Savienībā, ne NATO... Pagātne ir jāzina, bet jāskatās uz priekšu. Galvenais - jādomā par jauno paaudzi, jo tie, kas dzimuši neatkarīgās Latvijas laikā, ir pavisam ar citu dzīves uztveri.»