Vēsturiskā kolekcija, ko veido lelles latviešu tautas tērpos, tapusi pagājušā gadsimta 80. un 90. gados, un tās autore ir trimdā ASV dzīvojusī latviete Austra Linde. Viņas meita Astra, pārceļoties uz dzīvi Latvijā, 1995. gadā šo kolekciju atveda līdzi. Lelles vairākkārt ir bijušas izstādītas Amerikā, un par tām atzinīgi izteikusies ASV Muzeju institūta direktore Loisa Šeparde. Latvijas Valsts prezidenta vizītes laikā Baltajā namā 1995. gadā Lielvārdes lellīte tika uzdāvināta arī Hilarijai Klintonei. Mazliet vēlāk latviešu rokdarbniece Austra Linde no Klintones kundzes saņēma pateicības vēstuli par šo dāvinājumu. «Vēstule pienāca 20. jūlijā, bet 29. jūlijā mammīte nomira,» atceras viņas meita.
Kad šo kolekciju Astra atvedusi uz Latviju, līdz šim vienīgo reizi 1998. gadā tā tika izstādīta Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Ir pagājuši gandrīz 20 gadi, un tagad to var aplūkot Carnikavas Tautas namā Ozolaine.
Latviskākas par bārbijām
Austra Linde (1918-1995) bija vidzemniece, dzimusi netālu no Alūksnes Ziemeru pagastā. «Pirmajai lellītei mamma noauda Ziemeru pagasta tautas tērpu. Arī man ir mammas darināts pelēkzils Ziemeļvidzemes tautas tērps,» stāsta Astra Pavlovska. Rokdarbus Austra Linde sāka strādāt jau agrā bērnībā, viņa bijusi jaunākā no trim māsām, un Ziemeļvidzemē, kur bija senas rokdarbu tradīcijas, meitām bija jāgatavo pūrs - jāauž segas un dvieļi, jātamborē. «To visu mamma iemācījās gan no savas mammas, gan no māsām,» stāsta Astras kundze.
Rokdarbus Austra Linde strādājusi arī bēgļu nometnē Vācijā, tur viņa sev darinājusi Rucavas tautastērpu. «Pirmos tautastērpus darināja no ASV armijas deķiem, tos pārkrāsojot. Vienīgi bija jāuzmanās, lai uz deķa nebūtu rakstīts US Army. Mamma teica, ka labāki bija angļu armijas deķi, jo uz tiem neko nerakstīja,» ar smaidu mammas stāstīto atceras Astra. Vēlāk, dzīvojot ASV, viņas mamma bijusi sabiedriski aktīva - piedalījusies dziesmu svētku rīkošanā, bet vakaros, pārnākot no darba Klīvlendas fabrikā, lellītēm audusi tautas tērpus. «Klīvlendieši, padzirdējuši, ka mammai ir šāda leļļu kolekcija, arī sarīkoja pirmo lielāko izstādi. Tolaik viņai bija kādas 70 lelles. Mammas krustmeita Ohaio štatā vēl arvien glabā kādas 20 mammas lelles,» saka Astra Pavlovska.
Lellīšu izcelsme meklējama 60. gadu Amerikā. «Lelles mamma iegādājās lietoto mantu tirdziņos. Viņa gribēja apaļīgas formas un atzina, ka šīs lelles ir labākā formā, ir latviskākas nekā tievās, garās bārbijas. Tā lelles savācām - ir vestas arī no Austrālijas, šīm lellēm ir tumšāks iedegums. Kad ar ģimeni braucām pa pasauli, vienmēr raudzījām, kur var nopirkt lelles. Šī mammas aizraušanās patika visai ģimenei. Reiz gan mans dēls, kad bija pusaudža vecumā, atzinās, ka viņam bijis neērti, kad lūdzu viņam veikalā painteresēties, vai ir nopērkamas lellītes,» smej Astras kundze.
Krustdūriens ar lupu
Tautu meitu tērpi ir Austras Lindes pacietīgs roku darbs līdz vissmalkākajam krustdūrienam. Astra atceras: «Tēvs uztaisīja mammai mazas stellītes, lai varētu tik mazus svārciņus noaust. Mamma gan bija vīlusies, ka tik mazus Zemgales rozīšu rakstus tomēr nevarēja noaust. Tagad jau tautu meitu tērpus taisa, no lielajiem brunčiem izgriežot kādu gabalu, taču mamma ievēroja rakstu proporcijas - viens pret četri. Lai miniatūrās apkaklītes izšūtu krustdūrienā, viņa izmantoja speciālu lupu - raksts ir ļoti smalks.»
Mammai bijusi 1939. gadā Latvijas Lauksaimniecības kameras izdotā grāmata Novadu tērpi. «Mamma pašizglītojās pēc šīs grāmatas un ļoti nožēloja, ka nebija absolvējusi Kaucmindes mājturības institūtu, jo tur mācīja visu. Kaucmindietes Amerikā strādāja pat restorānā, viņām bija izcilas pamatzināšanas mājturībā,» stāsta Astra. 80. gados par viņas mammas aizraušanos sākusi interesēties arī Amerikas prese. Astra rāda avīžu izgriezumu un lepojas: «Pirmo reizi presē tika pieminēta ne tikai mamma un viņas lelles, bet arī fakts, ka šis tautiskais mantojums nāk no Latvijas. Pieminēja arī Latvijas brīvības cīnītājus - tas bija ļoti patīkami.»
Mīlēja visas lelles
«Kad mammu reiz iztaujāju, kāda ir pareizā brunču aušanas tehnika, viņa noteica: «Nav jau muzeja eksponāti, tās top pašu priekam.» Mamma mīlēja visas savas lellītes. Viņa nebija domājusi, ka tās tiks izstādītas, bet baltos darbus daudziem ir mācījusi. Es pati gan rokdarbus nestrādāju - spēlēju volejbolu un nodarbojos ar politiku. Amerikā mēs bijām baltiešu aktīvisti,» atzīst Astra Pavlovska.
Viņas mājās lellīšu kolekcija glabājas plauktos - no griestiem līdz grīdai. «Tur viņas saspiestas, bet šeit, Carnikavas Tautas namā, kad tās izlikām brīvi un lelles ir apskatāmas no visām pusēm, kolekcija ir iespaidīga,» gandarīta ir izstādes veidotāja. Par tik garu mūžu nodzīvojušām lellēm gan ir jārūpējas. «Dažām lellēm mati bija izkrituši, un, gatavojoties izstādei, uztaisījām jaunas parūkas. Lielākā daļa lellīšu ir izgatavotas no cieta un izturīga materiāla, bet dažas ir no gumijas. Kad ņēmu tās no plaukta, lai sagatavotu izstādei, skatos - vienai lellei piere ir norasojusi. Pilnīgi satrūkos - kā tas var būt?!» smaida Astra un piebilst: «Tagad ar ģimeni dzīvojam Carnikavā. Žēl, ka mamma nenoauda kādai lellītei Carnikavas tautas tērpu, bet te var ieraudzīt ļoti daudzu Latvijas pagastu tērpus.» Izstāde Carnikavā, Jūras ielā 1a atvērta līdz 10. augustam.