Atkarība no sociālās palīdzības ir sāpīgs jautājums arī Zviedrijā. Risinājums tiek meklēts jau kopš XX gadsimta 90. gadu sākuma, kad no pabalstiem atkarīgo, darba spējīgā vecuma zviedru skaits pārsniedza 22%. Tas neattiecas tikai uz bezdarbnieka pabalstu, bet visa veida nepieciešamību pēc sociālās palīdzības. Šobrīd šis rādītājs nokrities līdz nedaudz vairāk nekā 14%, un tas sasniegts, galvenokārt iesaistot cilvēkus sociālās apdrošināšanas programmās, kā arī meklējot veidus, kā darba tirgū iesaistīt, piemēram, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un citas sociālās grupas. Ja esat iesaistīts sociālās apdrošināšanas sistēmā, atbalsts grūtā situācijā būs ievērojami lielāks nekā tad, ja esat ārpus šīs sistēmas.
Tajā pašā laikā ir problēmas, kas joprojām jārisina, piemēram, augstais bezdarba līmenis vecuma grupā līdz 25 gadiem. Ja vidējais bezdarba līmenis Zviedrijā pagājušajā gadā bija 8%, tad šajā vecuma grupā - gandrīz 25%. Jauniešu bezdarbs gan ir problēma daudzviet pasaulē, taču šis fakts nevar kalpot par attaisnojumu.
Zināms, ka augsto nodokļu dēļ daudzi turīgi zviedri izvēlas pārcelties uz dzīvi citā valstī. Cik būtiska ir šī problēma?
Nevar teikt, ka šādas problēmas nebūtu vispār, taču pamatā tā ir novērsta. Patiesībā šobrīd radīti daudzi priekšnoteikumi, lai šie cilvēki atgrieztos dzimtenē, un pakāpeniski tas arī notiek. Laikā, kad lielākā daļa Eiropas Savienības (ES) paaugstināja vai paaugstina nodokļus, Zviedrija tos pakāpeniski samazina, vienlaikus palielinot nodokļu ieņēmumus. Rezultātā nodokļu likmes sāk izlīdzināties, un klasiskie iemesli, kādēļ bagātnieki nevēlējās palikt Zviedrijā, vairs nepastāv. Process notiek pakāpeniski un bez liela trokšņa. Ik pa brīdim gan atrodas kāds futbola miljonārs vai vēl kāda slavenība, kas vēlas ietaupīt uz nodokļu rēķina, pametot Zviedriju, un šādiem gadījumiem tiek pievērsts daudz uzmanības medijos.
Šogad aprit simts gadu, kopš, var teikt, tika ielikti pamati Zviedrijai kā labklājības valstij.
Šī tiešām ir sava veida jubileja, jo pirms simts gadiem, 1913. gadā, tika ieviesta Zviedrijā pirmā pensiju shēma. Mēs nebijām pirmie, pirms mums tas jau bija izdarīts vairākās valstīs, piemēram, Vācijā, un arī iemesli bija tie paši, kas daudzviet citur. Tolaik Zviedrija bija viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, daudzi iedzīvotāji emigrēja, piemēram, uz Ziemeļameriku, bet ar pirmās pensiju shēmas ieviešanu sākās Zviedrijas augšupeja.
Panākumu pamatā ir zviedru pragmatisms, apvienots ar konsekventu pieturēšanos pie mūsu pamatvērtībām - visa veida vienlīdzības, individuālisma, atvērtības pasaulei, kas ir ļoti svarīga mazai valstij. Tajā pašā laikā es uzsvēršu, ka mūsu sociālā sistēma nav tik laba, kāda tā varētu būt vai par kādu tiek uzskatīta daudzviet pasaulē. Arī Zviedrijas sociālajā sistēmā ir kļūdas un nepilnības, tomēr būtiski ir laikus tās apzināties un izlabot, jo pretējā gadījumā šodienas riski var pārtapt par nopietnām nākotnes problēmām. Šo izmaiņu principi, kas plaši tiek dēvēti par zviedru modeli, tā īsti nemaz nav uzskatāmi par modeli, jo ar šo jēdzienu parasti apzīmē kaut kas statisku, negrozāmu, bet mūsu sociālā sistēma ir elastīga, tā regulāri tiek pielāgota situācijas prasībām.
Tātad izaicinājumu un problēmu Zviedrijas sociālajā problēmā joprojām netrūkst?
Būtiskākā problēmu grupa saistīta ar vienlīdzības jautājumiem, tajā skaitā dzimumu vienlīdzību. Piemēram, lai kā arī tiktu stimulēta tēvu iesaistīšana bērnu aprūpē, nedaudz vairāk nekā 75% ar bērnu kopšanu saistīto pabalstu joprojām saņem sievietes. Tas savukārt izraisa to, ka sieviešu pensijas ir zemākas nekā vīriešu pensiju. Tas ir tikai viens piemērs, kopumā šādu jautājumu ir daudz, jo neviena pensiju vai sociālās apdrošināšanas shēma nav ideāla, tā tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi atbilst konkrētai situācijai, un to nepieciešams nemitīgi mainīt un uzlabot atbilstoši vispārējām izmaiņām.
Samērā nesen Zviedrijas pensiju shēma piedzīvoja būtiskas izmaiņas?
XX gadsimta 90. gados, visām lielākajām valsts parlamentā pārstāvētajām partijām vienojoties par kopīgas darba grupas jeb Pensiju grupas izveidi, tika sākta pakāpeniska Zviedrijas nacionālās jeb pamata pensiju shēmas reforma, saistot pensijas ar cilvēku ienākumiem, par kuriem samaksāti nodokļi, un padarot sistēmu daudz elastīgāku. Tā dēvētā jaunā pensiju shēma, kas praksē tiek pakāpeniski ieviesta kopš 1999. gada, ir neatkarīga no valsts pamatbudžeta un ilgtspējīga, jo ņem vērā kā ekonomiskās, tā demogrāfiskās izmaiņas. Shēma balstīta uz ienākumiem mūža garumā, turklāt ne tikai no darba algas, bet arī uz ienākumiem no virknes sociālo maksājumu, piemēram, bezdarba pabalstiem, taču, jo ilgāk cilvēks strādā, jo lielāku vecuma pensiju viņš saņem. Shēma, kā jau minēju, tiek ieviesta pakāpeniski un šobrīd pilnībā attiecas tikai uz cilvēkiem, kas dzimuši 1954. gadā un vēlāk.
Jāpaskaidro, ka Zviedrijas pensiju un sociālās apdrošināšanas sistēma ir līdzīga sava veida piramīdai. Pamatos atrodas nacionālā pensiju un apdrošināšanas shēma, kas balstīta uz pašu cilvēku iemaksām, pēc tam seko nākamais līmenis, kas balstīts uz darba devēju iemaksām, bet piramīdas virsotnē atrodas privātās pensijas un apdrošināšana. Mēs runājam par pamata līmeni, kuru, ja vienkāršoti, veido daļa no nodokļu maksātāju ienākumiem, kas līdz 7,5 reizēm pārsniedz tā dēvētos bāzes ienākumus. Vecajā shēmā visas iemaksas sedza darba devējs, bet jaunajā shēmā 7% maksā pats strādājošais, bet darba devējs, vai situācijā, kad iemaksas tiek veiktas no sociālās palīdzības, tad valsts, maksā 10,21%.
Lielākā daļa šo līdzekļu nonāk uz ienākumiem balstītajā pensiju shēmā un tiek izmantoti šodienas pensionāru pensijām, bet vēl neliela daļa paredzēta papildu pensijai un tiek ieguldīta pensiju fondos, kur ikviens pats var izvēlēties savām vēlmēm atbilstošu investīciju programmu - iespējas ir ļoti plašas. Gadījumā, ja uzkrājumi ir nepietiekami pamata vajadzību nodrošināšanai, valsts sedz iztrūkstošo starpību, maksājot cenu līmenim piesaistītu garantēto pensiju no 65 gadu vecuma.
Zviedrijā pastāv elastīgs pensionēšanās vecums?
Mūsdienu situācijā ir neiespējami un nav arī nepieciešams noteikt kādu formālu pensionēšanās vecumu. Pateicoties medicīnas attīstībai un aizvien labākai sociālajai aprūpei, ievērojami pieaudzis vidējais mūža ilgums, uzlabojusies cilvēku veselība un turpina pieaug to cilvēku skaits, kuri arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas var un vēlas turpināt strādāt. Pensionēšanās vecums Zviedrijā šobrīd atrodas robežās no 62 līdz 67 gadiem ar plašām iespējām turpināt strādāt, saņemot pilnu vai daļēju pensiju - 25, 50 un 75% apmērā, turpinot palielināt atlikušās daļas un tātad nākamās pensijas apmērus. Faktiski, ja kādreiz tika domāts par to, lai cilvēkiem nebūtu jāstrādā līdz sirmam vecumam, tad tagad situācija mainījusies un ir jādomā par to, kā atvieglot gados vecāku cilvēku palikšanu darba tirgū.
Tas ir atbalstāms kā no valsts viedokļa - strādājošie pensionāri turpina maksāt nodokļus, tā no pašu cilvēku viedokļa - viņi var pensionēties, kad paši to vēlas, tā ir arī iespēja nodot pieredzi jaunajiem speciālistiem, kas daudzās nozarēs ar augsti kvalificētu darbaspēku ir ļoti svarīga. Šāda elastīga sistēma arī ļauj lēnām pārbīdīt pensionēšanās vecuma robežas atbilstoši iedzīvotāju darba spējām, mūža ilgumam un vēl citiem faktoriem. Tas ir būtiski tādā valstī kā Zviedrija, kur aizvien vairāk cilvēku pēc 65 un pat 70 gadu vecuma sasniegšanas izvēlas palikt darbā.
Pievēršoties plašākiem jautājumiem - vai jūs piekrītat viedoklim, ka faktiski pastāv trīs dažādas Eiropas - Ziemeļeiropa, Centrāleiropa un Dienvideiropa, vai tās ir tikai teorētiķu iedomas?
Atšķirības starp Eiropas reģioniem, protams, pastāv, un man jāatzīst, ka centieni attiecināt uz visu ES vienus un tos pašus noteikumus, neņemot vērā atšķirīgās situācijas, vismaz man nereti šķiet savādi. Šī iemesla dēļ es vienmēr esmu atbalstījis un turpināšu atbalstīt tieši reģionālo sadarbību starp Zviedriju un Latviju, Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm. Mums kopīgi jāaizstāv savas intereses plašākā mērogā un jāveido aizvien ciešāka kooperācija reģionālā mērogā, tajā skaitā arī sociālajā jomā.