Laimīgas vecumdienas
«Izrādās, jau rīt jānodod projekts, ko rakstu Lauku attīstības dienestam! Bet vēl tik daudz citu darbu šodien ir jāpagūst! Vairākus projektus esmu jau realizējusi - vecā kūts ir pārveidota par ārstniecības augu fasētavu. Tagad gribu uztaisīt veselības taku, ko var izstaigāt basām kājām, iepazīstot dažādus ārstniecības augus un to noderību dažādu slimību ārstēšanai. Visi augi būs sagrupēti un sastādīti uz paaugstinājumiem, kas veidoti no sapītām klūgām. Tā man vieglāk būs ravēt. Iesim laukā, saplūksim tēju,» aicina Anta.
Viņas septiņus hektārus plašajā saimniecībā aug lavandas, kliņģerītes, piparmētras, ehinācijas, pūķgalves, kas pēc garšas atgādina melisas un piparmētras krustojumu un uzlabo aknu darbību. Kumelītes jau nolasītas, rudzupuķes noziedējušas. Monardas smaržo rūgteni īpatnēji, un tēja ir uzmundrinoša. Dālijas gan te aug sirds priekam un skaistumam. «Viens no maniem brīnumiem ir šīs rozes, tās es destilēju, lai pagatavotu ziedūdeņus un sejas krēmu,» stāsta Anta un turpina, «šī roze ir selekcionēta Latvijā, ļoti smaržīga, ļoti ziedoša - Lidijai Freimanei veltīta šķirne. Vienreiz rozes jau šovasar noziedēja, bet ziedēs vēl - krūmi ir vienos pumpuros. Jā, man ir laimīgas vecumdienas! Kad viss zied, te ir ļoti skaisti.»
Janavās Anta Kučere saimnieko jau 23 gadus, kopš 2004. gada ieguvusi bioloģiskās saimniecības sertifikātu. Garšaugus Anta piegādā Rīgas ekoveikaliem, restorāniem, zāļu tējas gatavo sanatorijām. Pēc tējām un ziedūdeņiem tūristi te iebrauc vai ik dienu. Anta daiļā dzimuma ceļotājām stāsta, kā pareizi lietot rudzupuķu vai rožu toniku, kā masēt seju, kā labsajūtai izmantot dažādus augus. No nātru un diždadža saknes viņa izgudrojusi pat toniku plānu matu kuplināšanai un speciālu losjonu ādas problēmu mazināšanai. Savukārt kaujoties uz lauka ar odiem, reiz iedomājusies, ka vecajos laikos sievas noteikti zinājušas, kā no dabiskiem augiem iegūt pretodu līdzekli. Aptaujājusi viedas sieviņas krietnos gados un receptes sastāvdaļas no vērmelēm, dievkociņa un vēl citiem spīvākiem augiem veiksmīgi apvienojusi. «Odiem tā ģifte nepatīk!» smej Anta.
Mēs dodamies apskatīt Antas īpašo destilācijas aparātu. Janavu saimniece stāsta: «Spaini rožu ziedu var salasīt 10 minūtēs, destilējot no spaiņa ziedu iztek pieci litri rožu tonika. Te nu ir mans samagonkas aparāts - večuks, ko darbinu jau no 2009. gada -, bet Eiropa man to atbalstīja, rakstīju projektu. Pēc tam meitenes no Lauku atbalsta dienesta smējās - visu kaut ko esot atbalstījuši, bet kandžas aparātu pirmoreiz. Vakarā salasu spaini rožu ziedu, ziedus apleju ar aukstu ūdeni, tad no rīta lieku destilēties. Tas ir tīrs produkts.»
Sarunas ar stārķi
Anta Kučere dzimusi Strūžānos, netālu no Rēzeknes. Dricēnos pabeidza vidusskolu, iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā. «Pēc sadales mani kā ekonomisti norīkoja strādāt uz toreizējo Stučku. Dzīvoju Ļeņina ielā. Ilgus gadus, pirms sākās privatizācija, nostrādāju par galveno ekonomisti agrofirmā Koknese,» atceras Anta. Viņa teic - privatizācijas process bijis ļoti grūts, īsts «elles darbs», un Anta nolēmusi atteikties no šīs atbildības: «Visi koknesieši dalīs mantu, un es, Latgales meitene, pēc tam sēdēšu ķurķī? Aizlaidos no turienes prom. Uz Rīgu - kā visi.» 90. gados Rīgā strādājusi dažādus darbus - bijusi finansiste Integrācijas ministrijā, tad Sabiedrības integrācijas fondā, kur iemācījusies rakstīt projektus. «Sākumā tā šķita kā ķīniešu ābece, bet, kad beidzu tur strādāt, pati sāku rakstīt projektus un ražot savā saimniecībā,» stāsta Anta.
Janavās sākumā bijis vien Antai piederošs apbūves gabals ar sabrukušu kūti, māju, skursteni, stārķi uz tā un vecā saimnieka Andreja Vītoliņa rosīgu mājas garu. «Man šķiet, viņš te dzīvo - atliek tikai iedomāties, ko vēlos, un tas piepildās,» tagad saka Anta, taču sākums nešķitis daudzsološs. Toreiz Antai bijusi vien 50 latu alga un rēķinu parāds par dzīvokli Aizkrauklē: «Dzīvojām nabadzībā, vīram nebija darba. Domāju - ko gan te darīšu, ne man govs, ne traktora, viss aizaudzis. Tikai traks cilvēks tādā vietā var kaut ko sākt, bet bija atnācis kapitālisms un bija jāsāk darīt. Sāku audzēt baldriānus - dabūju sēklu, pie Daugavas uzaru zemi un sešos hektāros iesēju. Pirmajā gadā nopelnīju labu naudu, sapratu - ja labi strādā, arī kapitālismā var nopelnīt. Vīrs ar buldozeru sabrukušos graustus nošķūrēja. Būdams būvdarbu vadītājs, viņš māju uzcēla ātri, tikai pēc dažiem gadiem tā nodega. Citi saka - tas tāpēc, ka stārķa ligzdu nojaucām. Bet, kad māju uzcēlām atkal no jauna, stārķis atkal bija klāt - sēdēja uz skursteņa, klabināja un sāka vīt ligzdu. Tad es ar viņu sāku runāties, teicu, ka esmu spītīga čangaliete un gribu te dzīvot. Tagad stārķi klabina tur tālāk.»
Mācās lidot uz slotas
Dzeram gardo monardu tēju, un Anta smaida - tik uzmundrinoša, ka drīz varēs lidot. Starp citu, viņa pati ir bijusi pie raganām, lai mācītos lidot uz slotas. Anta smej: «Mazmeitiņai dzimšanas dienā uzsaucām Raganu skoliņu, kur Daugavas malā māca lidot uz slotas. Iedošu telefonu, ja gribat - var palidot! Raganas bija foršas, stāstīja pasaku par mīlestību un meiteni, ieveda raganu valstībā. Bija jāguļas raganu gultā - ja iegulies un gulta salūst, no tevis ragana nesanāks. Ja nesalūst - sanāks. Man, protams, salūza - krakš! - es ar visu gultu uz paklāja. Pat nevar iedomāties, cik daudz visādu muļķību. Vienu dienu tu paliec dumjš, bet bija tik skaisti un priecīgi! Šķita - tiešām lidošu.»
Zināšanas par ziedaugu losjoniem un dabisko augu krēmiem Anta Kučere neieguva vis raganu skolā, bet Francijā. «Kad atnāca māte krīze un ar tējām vairs nevarēju nopelnīt, paziņas ieteica braukt pasaulē mācīties. Man ambīcijas lielas. Pašai 60 gadu, bet gribu mācīties par kosmētiku un Francijā! Uzrakstīju projektu un aizbraucu. Dzīvoju pie kundzītes Klēras Alpos, viņai bija akmeņaina zemīte, lavandas lauki un maza ražotne ar tādu pašu destilatoru,» stāsta Anta. Klēra iepriekš bija strādājusi franču kosmētikas kompānijā par galveno tehnoloģi, viņa savas zināšanas nodeva arī Antai. Tagad Antai ir mazs sapnis un mērķis - eksportēt savu brokastu tēju uz Zviedriju un Vāciju. Ko viņa dara, kad gribas atslēgties no ikdienas? «Laižos prom. Uz koncertu, ceļojumā, aizbraucu uz Aglonas baziliku, kur sakrālā mūzika izskalo dvēseli. Atgriežos un atkal varu domāt, cik skaista ir dzīve.»