Pērn mūsu vasaras mītnes meklējumi beidzās neveiksmīgi: cenas pat par visnožēlojamāko ūķīti nebija mūsu kabatai pieejamas. Izrādījās, šogad tās sakāpušas vēl augstāk. Par saviem neveiksmīgajiem meklējumiem pažēlojāmies paziņām. Pēc kāda laika atskanēja zvans, vai mēs negribot padzīvot Mellužos. Draugs piedāvājot savu pirtiņu. Ja mēs esot ar mieru... Kāpēc ne?
Mierā un klusumā
Pirtiņa izrādījās gauži mīlīga. Blakus - zālājs, kur pavaļoties. Jūra - 15 minūšu gājiena attālumā. Svētlaime! Tomēr mūsu ilgas pēc klusuma jau vienā no pirmajām naktīm aptumšoja jautru cilvēku dzīres pretējā mājā. Tās beidzās pāri pusnaktij. Par laimi, tas atkārtojās vēl tikai dažas reizes. Toties nepārtrauktas skaņas radīja katrā mājā mītošā četrkājainā apsardze, kas darbojās dažādos intervālos atkarībā no katra saimnieka prasībām pēc miera. Par šīs apsardzes klātbūtni vai pie katras mājas vārtiem brīdināja uzraksts «Uzmanību, nikns suns!», «Sētā suns!», «Sētā saimnieks», pat «Normāls suns!». Arī mūsu saimnieku māju sargāja nopietns četrkājainis, ko varējām piekukuļot tikai ar pīrādziņu. Bet tikai ne viņa teritorijā - pa vārtiem ienākt neuzdrošinājās neviens. Toties zaļajā mauriņā varējām vaļoties netraucēti, kamēr kaut kur nesāka darboties «elles mašīna» jeb vienkārši - zāles pļāvējs. To skaņas nāca no visām debesu pusēm. Kad par to pažēlojos savai draudzenei jūrmalniecei, viņa brīnījās: šejienes vīriešiem taču tā patīkamākā nodarbošanās. Tas, ka vai pie katras mājas ir lielizmēra nepārtraukti pļaujams zālājs, izskaidroja, kāpēc šovasar palikām bez cerētajām zemenēm. Neticami - Melluži taču izsenis bijuši slaveni ar saviem zemeņu laukiem. Tam apliecinājums ir arī gleznotāja Ulda Zemzara atmiņu grāmatā Tad es biju mellužnieks rakstītais: «Vecmāmiņas dārzā kā vilinātājs klajums pletās zemeņu dobes.» Arī viņa tante Marija audzēja zemeņu dārzu, no kura pārtika visa ģimene.
Kad posāmies uz Mellužiem, paziņas teica: «Laimīgie! Tā taču skaistākā vieta Jūrmalā!» Un viņiem izrādījās taisnība.
Pilis un būdiņas
Mellužiem piemīt aristokrātiskums. Neaprakstāmu baudu sagādāja vakara pastaigas pa apkārtējām ieliņām: Puķu, Vasaras, Žubītes, Baložu, Rožu, Strazdu, Magoņu, Zemeņu... Mūžvecu koku ieskautas ieliņas vilināja paklejot pa tām, ielūkoties katrā mājā, dārzā, tik atšķirīgā - ar tornīšiem, verandiņām, restaurētām senajā godībā. Ik pa gabalam šīs seno laiku liecinieces aizēno milzīgas mūsdienīgas dzīvojamās mājas ar nenosakāmu arhitektūru. Tās atgādina apburtas pilis, kurās valda klusums. Acīmredzot gaida kaut kad uzrodamies savus naudīgos īpašniekus. Bet šur tur šo noslēpumaino dižceltņu ēnā čurnēja nez kādu ļaužu pamestas vasarnīciņas. Tukšām logu ailēm, aizaugušiem dārziem tās skumīgi sapņo par aizgājušajiem laikiem.
Tādu kādā ieliņā ieraudzījām arī manas kādreizējās kolēģes vecāku mājiņu, kurā 70. gados ciemojāmies un apbrīnojām viņas mātes iekopto dāliju lauku. Tagad tur apgrozījās pārītis bomžu. Uzzinājām, ka mājiņas likumīgie daudzie mantinieki dzīvojot Anglijā un nevarot vienoties, ko ar īpašumu uzsākt. Pa pusei sagruvušu atradu arī vasarnīcu, kuru aizgājušajos laikos īrēja mana darbavieta. Tādi, lūk, neparasti iespaidi.
Jūra un Čaika
Ik rīts mums sākās ar gājienu uz jūru. Mums laimējās - šī vasara bija saulaina un silta. Ar nūjām rokās nosoļojām prāvus gabalus. Pēc tam varējām stundām sēdēt, vērot mūžam mainīgo jūru un debesis virs tām, klausīties viļņu čukstos, sajust jūras elpu un mieru visapkārt. Miers valdīja arī atspirdzinošo dzērienu kioskos - pat jūnijā tie vēl nebija modušies. Toties ievērojām pludmalē norobežotu, naudīgajiem domātu paviljonu ar nosaukumu Čaika. Laikam tāpēc, lai viesi no lielās Krievzemes justos te kā mājās un pazemīgā Jūrmala neuzbāztos ar nosaukumu viesiem nesaprotamā latviešu valodā. Nu - Dievs ar viņiem... Jūra mums par velti dāvāja neaprakstāmas emocijas.
Draugi - jaunie un senie
Vasaru pirtiņā vadījām tīri jauki. Savs nopelns tam arī jauniegūtajiem draugiem, kas mūs sāka apciemot katru dienu: jauka māmiņa ar savu dēliņu, kurš mūsu acu priekšā izauga no mazuļa par delverīgu pusaudzi. Kaķenīte demonstrēja neparastas mātes mīlestības paraugstundas. Viņa bija jau solīdā vecumā, bet bija laidusi pasaulē runčuku, kuru vēl ilgi lutināja ar savu pienu. Ik rītu abi ieradās pie mums, kur viņus gaidīja cienasts. Kaķu mamma ar mīlestību noskatījās, kā dēliņš brokasto. Bet reiz, kad kaķenīte nevarēja sagaidīt runčuku no saimnieku gala, viņa no mūsu bļodiņas paņēma mutē prāvu zivs gabalu un stiepa to bērnam. Reizēm gan, kad dēliņš mammai uzmācās ar savu draiskošanos, viņa bija spiesta to iepļaukāt. Šie dzīvnieciņi mūs patiesi uzjautrināja, no tiem šķīrāmies ar nožēlu.
Ciemos sagaidījām arī mīļās studiju biedrenes, ar kurām cenšamies tikties, cik laiks un spēks atļauj. Bieži jau neiznāk - seniori ir paši aizņemtākie cilvēki. Taču uz Mellužiem meitenes nebija skubināmas. Kā vienmēr katra stāstīja par piedzīvoto, iegūto un izjusto. Priecājāmies, ka visas turamies. Ka Sarmīte, Laumiņa un Regīna vēl pelna maizīti valsts darbā, bet Ainiņa paspēj apskriet teātrus, koncertus, pabūt arī Dziesmu svētku pasākumos. Visvairāk stāstāmā vienmēr ir Laumiņai. Viņa - visjaunākā no mums un vislielākā ceļotāja. Vienmēr uzzinām, kurā kontinentā viņa šoreiz ciemojusies, kādas neparastas vietas skatījusi, kurp dosies turpmāk.
Mūsu Mellužu vasara pagājusi. Palikušas jaukas atmiņas. Ziemu varēsim vadīt, skatot šo vasaru fotogrāfijās.